Dace Melbārde

rudenī koku lapas sačukstas parku ejās
līdz pārtop par šurpu nākošu baltu ceļu
abpus zilajai upei
viņpus šīs zemes strēlei
kur dzeguze mājup sauc vilcienus
kas aizdunot atstāj vaļā logus
logus kas gaismu sasmeļ aizskaru plandās
un nelaiž vairs vaļā
tur kuras un buras
buras un kuras
kuras līdz sakuras
rūso lapu liesmu buras
tā mana zeme turas
kad dzeguze mājup vilcienus sauc
/Dace Sadaka/

   Īpašiem dzīves gadījumiem esmu sev izvēlējusies Autīnes novada arheoloģisko tautastērpu. Esmu to vilkusi gan Latvijas valsts simtgades atklāšanā – svētku gājienā Rēzeknē, gan 2013. gadā XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku noslēguma koncertā, gan Dziesmu svētkos Austrālijā (Melburnā), gan ASV (Baltimorā) un citos svētkos.
   Tērpu radījusi LU Latvijas vēstures institūta arheoloģe Zigrīda Apala un tekstilmāksliniece, aušanas darbnīcas “Vēverīšas” vadītāja Dagnija Kupče. Arheoloģiskā latgaļu tautas tērpa greznākā detaļa ir tumši zilā villaine, kas izrotāta ar 5600 bronzas riņķīšiem, kurus izgatavojis rotkalis Pāvels Lepers.
   Šis tērps, manuprāt, lieliski apliecina, ka baltu kultūrā jau senos laikos sievietes izvēlējās skaistus tērpus un mācēja tos diži nest. Tāpat tērpi ir apliecinājums 10. – 12. gs. Latvijas teritorijā dzīvojošo letgaļu amatniecības prasmēm.
   Veidot savu tautas tērpu man šķita īpaši svarīgi pēc tam, kad piedzima mana meita Dārta. Manuprāt, tā ir viena no brīnišķīgajām lietām, ko mātēm ir jānodod savai meitai, kad viņa sasniedz pilngadību. Mani vienmēr ir aizkustinājuši stāsti par mantojumā no vecāsmātes vai pat viņas mātes atstātiem tautas tērpiem vai to detaļām. Tautas tērpu mantošana no mātes meitai, no meitas mazmeitai – tā ir īpašas emocionālas saites veidošana dzimtā un vienlaikus arī cieņas apliecinājums mātēm un vecmāmiņām, kas ar mīlestību audzina savus bērnus un mazbērnus. Tautas tērpa valkāšana mūsu laikos ir sava veida latvietības apliecinājums. Būtisks, rokām darināts latviskuma kods.
Dace Melbārde,Latvijas kultūras ministre,Rīga