Aija Virse

Pilsētas bruģī, kur gadsimti tiekas -
pelēko namu rindas un ēnas -
klusas un rēnas,
debesīs sniedzas auto skrējiena smārds,
kā pērkona dārds
caur bruģi un laiku iestādīts vārds.

Div dūjiņas sauli smēla-
rasā, saulē liedagā,
div' dūjiņas spārnos cēla
baltu miglu, maigu rasu,
baltābola vainadziņu.

Pilsētas ielu ugunīs
smilkst tramvaju sliežu rejas,
caur rītiem un snaudošiem vakariem,
tiek rastas sen seno nostāstu
smilšakmens ejas.

Div' saules, div' vēju vārti,
Div' lietus atsvari,
smilšakmens strauti,
caur zvaigžņu sietam,
līdz dienas rietam.

Kluss, klusi, vakarā,
ar saule jūrviļņu stīgas.
ieaužot stāstā zilsapņu bezdelīgas.
/Dace Sadaka/

   Nupat apritēja 20it gadi, kopš par savām mājām saucu Dižpilsētu Rīgu. Tā ir lielākā mana nodzīvotā mūža puse, kura pavadīta šajā lieliskajā pilsētā. Pilsētā, kurā vienlaicīgi jūtos kā zivs ūdeni, tai pat laikā varu sajust un izbaudīt līdz kaulam vienpatību. Būšanu vienam starp daudziem svešiem cilvēkiem un justies pietiekami labi.
   Mana dzimtā puse ir Kurzeme. Ar vēju, mūžīgo vēju. Bez lietussargiem. Ar skaļu balsi, viļņiem, īstu jūru. Vējaino kopā būšanu. Savdabīgi šerpo humora izjūtu. Tās ir īpašību sajūtas, kuras manī mēdz atpazīt mani draugi un paziņas. Tā esmu es.
   Savu artavu manis izveidē ir ieguldījuši mani vecāki kopā ar manu mīļo, Latvijas mazāko pilsētu Durbi. Pie sava ezera, ar savu pilskalnu un klusajām pilsētas ieliņām. Miers. Brīvība. Ābeļdārzi. Laimīgā bērnības zeme. Vieta, kur var un vajag atgriezties. Manas pirmās mājas. Mani vecvecāki.
   Dižpilsēta mani iegrieza dzīves virpulī. Ierādīja lielās dzīves un mazās sadzīves mācību stundas. Pelēki skaudrās daudzstāvu mājas. Satiksmes murskulis. Pavisam cits dzīves ritms. Aiz pilsētu spilgtajiem vakara guņiem paslēpa zvaigžņotās debesis. Vējaino, tik ļoti iemīļoto Liepājas jūrmalu, aizvietoja ar plašo Daugavu un tās diviem krastiem. Ej, draugs, tiltam pāri un pārdomā sastrādāto jauno pieredzi. Viss, pilnīgi viss no jauna. Savādāk. Dinamiskāk. Pilsētnieciskāk.
   Vienā brīdī nāk pamatīga apjausma- svarīgi pilsētas mūros un bruģī, nepazaudēt sevi. Saglabāt saikni ar savējiem. Mācēt savietot dzīvi uz akmeņiem, vienlaikus, paturēt virs sevis zvaigžņoto debess jumu no senču vietām. Tas bija sen, kad nolemju aiziet uz pašu pirmo Jāņu svinēšanas mācību stundu Barona muzejā. Toreiz, pat Ilga Reizniece dalījās pieredzē par saviem vasaras saulgriežiem. Es biju trāpījusi desmitniekā. Tā bija un joprojām ir mana saikne starp pilsētu un laukiem, starp tagadni un pagātni. Mūsu, latviešu tradīcijas. Mūsu godi. Logs atvērts, informācija apritē, baudu visu notiekošo un priecājos. Top mani pirmie tautas tērpa brunči, pēc Durbes brunču auduma parauga. Ha, šobrīd atceroties, smaidu, toreiz gandrīz apraudājos. Spilgti dzeltenās, spilgti zilās un spilgti melnās krāsas vietā saņemu blāvu krāsu brunčus. Neko darīt. Mana pirmā pieņemšanas mācību stunda, toties fantastiskākie pirmie vasaras Saulgrieži savos brunčos un baltajā linu kreklā. Es staroju, lidoju pusmetru virs zemes. Izbaudu ik mirkli savā tautas tērpā, jo sajūtās esmu atkal pie savējiem, esmu Kurzemē. Katra šūna atkal uzņem spēku.
   Laikam ritot, sāku apzināt un papildināt savu svētku tērpa pamat komplektu. Pamatīgi izrokos cauri arhīviem un pie surdabkaļa pastellēju septiņas Dienvidkurzemes krekla saktiņas. Nākamajā gadā atrodu audēju un tieku pie baltas villaines. Ziemassvētkos mamma uzdāvina lepnas dzintara krelles, kuras pasūtījusi pie liepājnieka. Dzimšanas dienā saņemu dzintara rokassprādzi. Nākamajā reizē pašūdinu brūnu ņieburu. Es staroju. Kopš pirmo reizi esmu uzvilkusi savus brunčus un aplikusi savu balto villaini ir pagājuši vairāki gadi, toties sajūtas- fantastikas.
Laikam ritot, darba darīšanu ietvaros apceļoju visu dzimto zemi. Esmu pabijusi visos novados, lielākajās un mazākās pilsētās, muzejos, tautas daiļamatniecības centros, līdz vienā brīdī saprotu, ka vēlos sev spilgtāku tērpu. Ir laiks jaunam svētku tērpam un Bauskā, pie vietējām audējām pasūtu Zemgales puķainos brunčus, jo mana vecmāmiņa ir no Bauskas puses. Sapnis piepildās un es iegūstu savus puķainos, spilgtos Zemgales brunčus. Pie tās pašas audējas, nākamajā ziemā pastellēju baltajai villainei rakstainos bārkšu galus. Savukārt, savus pirmos brunčus nododu māsai turpmākai valkāšanai. Abas esam priecīgas.
   Šodien, manā tautiskajā svētku komplektā ir apvienotas abas manu dzimtu saknes. Bruncis no vienas vecmāmiņas, ņieburs no otras, baltais krekls ar saktiņām no Kurzemes, bet baltajā Kurzemes villainē ir ieausti raksti no Zemgales vecmāmiņas. Tagad ir laba, pabeigta darba sajūta. Esmu mierā ar sasniegto rezultātu, par kuru tapšanas laikā absolūtu nedomāju. Katros godos cenšos svētku tērpu uzvilkt. Vasaras saulgriežos, noteikti, esmu tautas tērpā. Dziesmu svētku koncertā, 18.novembra svinībās. Tas viens gads, kad sabiju attālā ceļojumā saulgriežu laikā tikai pierādīja- ir svētki, kuros jābūt savā zemē un ar savējiem. Viennozīmīgi, jau tagad priecājos, ka uz mūsu valsts 100.gadi man jau ir savs tautas tērps. Es būšu un esmu kopā ar savējiem svētkos.
   Esmu lepna par savu zemi, saviem senčiem un man doto iespēju izrādīt cieņu, nēsājot tautas tērpu. Tas ir kas īpašs, katram īstenam latvietim no sirds novēlu izbaudīt šo fantastisko sajūtu, nēsājot SAVU tautas tērpu.
Aija Virse,Rīga