Sabīne Petra

Tik viegli vējā ieskanas
mans ziedu vainadziņš,
tik viegli - bez sudraba un zelta šķindām,
pirksti pieskaras vecās akas vindām.
Kur priede zelmeņo, tur egle savus lindrakus vējo.
Kur rudens iemājo, tur ziema baltām zeķēm mēnesnīcā klejo
un sauli sauc par savu otro elpu -
par ceļa pagrieziena atzaru no manām tēva mājām -
tur bites viršos nemaldās,
bet zina ceļu ,
kur mājo spiets..
Bezgala maigs
ir manas zemes saules riets.
/Dace  Sadaka/

   Esmu latviete un ar lepnumu cenšos sargāt, izzināt un saglabāt latvietības dzīvesziņas.
Kopš bērnības esmu bijusi saistīta ar latviešu dziedāšanas kultūru. Mājās vienmēr ir skanējušas latviešu kora dziesmas un godā turēta latviešu tautas dziesma! Visu paaudžu ģimenes sievietes esam aktīvas koru kustības pārstāves, līdz ar to svētki vienmēr tiek pavadīti ar dziesmu.
Dziedot koros un ansambļos, katru reizi, kad koncerta formāts pieprasīja uzvilkt kolektīva tautastērpu, bija sajūta - esmu latviete. Jutos dabiski un īsti esot tieši tautastērpā.
   Latviešu saulgrieži ir svētki, kuri no bērnības tiek pavadīti kopā ar ģimeni un neatņemama šī svētku sastāvdaļa ir tautastērps, kas tiek celts godā, velkot to mugurā.
   Ik reizi, uzvelkot tautas tērpu (kaut vai ne savu vai tikai tautisku akcentu), tas rada sajūtu, ka saplūstu ar latvietību, ar dabu un ar maģiskajiem saulgriežu rituāliem.
   Šo sajūtu vadītai manī auga pārliecība, ka katrai latvietei ir jābūt SAVAM tautastērpam, ko lolot, kas veicinātu emocionālo pacēlumu un kas radītu lepnumu!
   Kad augstskolas absolvēšanas gadā mamma jautāja par vēlamo dāvanu, izstāstīju šo pārliecību par savu tautastērpu, kas iedvesmoja arī viņu. Tā nu tiku pie grāmatām "Latviešu Tautas Tērpi".
   Šo grāmatu iegūšana pamudināja uz dzimtas koka izpēti - radinieku apciemošanu un savas piederības sajūtas atrašanu kādam Latvijas novadam. Procesa gaitā visgrūtākā izvēle priekš sevis bija, kuras dzimtas puses tērpu sev vēlētos un kura novada tērps man liktu justies īpaši. Pēc dzimtas koka izpētes nonācu pie emocionāli jūtamākā tērpa, kas bija tuvākais vectēva dzimtajai pusei - Bārtas novada tērpa.
   Tika rasts kontakts ar tautas tērpu pārzinātāju Liu Ģībieti, kura uzņēmās palīdzēt meistaru sameklēšanu, lai radītu autentisku un greznu tērpu. Tērpu kopumā darināja 7 meistari, no kuriem viena bija arī mana mamma - darinot ārkārtīgi skaistās zeķes. Tautas tērps tapa 3 gadus, un tieši uz Dziesmu svētkiem 2013.gadā tas bija gatavs. Beidzot varēju ierasties Mežaparka estrādē un "Saule, Pērkons, Daugava" dziedāt nu jau savā - īpašajā tērpā.
   Katru reizi, uzvelkot tautas tērpu, ir svētku sajūta. Sajūta, ka šis mirklis ir īpašs, ka ir kāda maģija un ka manī ieplūst zemes spēks.
Novēlu katrai sajust šādus mirkļus!

   Sabīne Petra,Jelgava