Sigita van Bruchem

Kopš biju maza sīkaļa, gribēju savu tautastērpu. Bet, nebiju dejotāja, kori tautas tērpus toreiz reti vilka, un pašas prieka pēc to atļauties toreiz nevarēju - nebija tam ne līdzekļu, ne zināju kur sākt ko tādu meklēt, jo aust pati diemžēl nemācēju. Bet lelle man bija, toreizējā padomju laiku Baiba, uz kuras pat stilizēto tērpu ar apbrīnu un skaudību skatījos, tāpat kā uz tautas deju un folkloras kopu meitenēm, kas savos raibajos brunčos un baltajās zeķēs tik koši un lepni gāja. 

Un tad, 22 gadu vecumā dzīve pavisam citā virzienā pagriezās - nonācu Kanādā. Bija citas rūpes un vajadzības, un arī latviešu manā Kanādas mazpilsētiņā nebija. Tautas tērpa ideja tika nobīdīta maliņā. Tā gadi pagāja. Bet ik pa brīdim, īpaši jau ar interneta popularitātes un pieejamības pieaugšanu, uz fotogrāfijām un video pārraidēm no Latvijas skatoties, tā doma nāca...varbūt tomēr, kādreiz.
Nu jau pagājuši 29 gadi kopš esmu arī Kanādas pilsone. Dzīve, ikdiena, ir te. Bet 2018 gada vasarā bija izdevība atkal būt Latvijā - atkal izstaigāt senās takas, satikt mīļus un sen neredzētus cilvēkus, nosvinēt Jāņus, izbaudīt Dziesmu svētku burvību, un pat piedalīties “Baltica” festivālā, un šoreiz ar skaudību skatītes uz savu māsīcu kura savā tautas tērpā bija tik koša un “piederoša”. Un sapratu, ka lai cik ilgi esmu bijusi prom, lai cik dzīve ir iekārtojusies kur citur pasaulē, dvēsele joprojām ir Latvijā. Un atkal tik ļoti sagribējās pašai savu tērpu - kā saikni ar bērnību, ar dzimteni, ar mūsu neaprakstāmi bagāto kultūru, un kā apliecinājumu tam, ka joprojām esmu, un vienmēr būšu, latviete.

Atbraucu atpakaļ uz Kanādu, dzīve atgriezās normālajās sliedēs, bet internetā sāku tautas tērpus un to meistarus meklēt. Un atklāju tik lielu tērpu dažādību un skaistumu ka acis noreiba. Kā lai izvēlās vienu?! Nolēmu ka varbūt jāskatās kas no mana, Saldus novada, nāk, un atradu Sātiņu brunčus. Skaisti, bet...kaut kā ne īsti “mani”. Ko nu? Noliku domu malā, dziļākai pārdomāšanai, un nolēmu ka baltas zeķes ir labs sākums jebkuram tērpam, un kamēr tās “adās” turpināšu domāt un meklēt. Tad, pavisam netīšām, jo lielākā dzīves daļa jau notiek “pavisam netīšām”, internetā atradu Rasu Ozoliņu, “Amatniecība Rūja” īpašnieci, un viņas košie brunči iekrita acīs. Jā, jā, man arī košas krāsas patīk. Sākām runāt par to kas un kā varētu tapt. Skatījos uz viņas brunču bildēm, un skatījos, un skatījos...bet nu nebija “manu” krāsu. Atkal strupceļš. Varbūt nevajag sākt ar brunčiem, varbūt villaini vai lakatu...rakos atkal pa interneta dzīlēm un tad atradu - savas krāsas, savu lakatu - Kurzemes lielo, vai Zvārdes lakatu, un - kas to būtu domājis - tas pat no mana novada nāk!! Un tā tapa lakats. Bet lakatā un kreklā vien jau apkārt nevar skriet, vajag brunčus...un audēja par laimi tāda kas piekrīt - tautas tērps jau nav ledū iesalis un jaunrade ir laba lieta. Un ja tā padomā - taču ne visas novada meitenes vienmēr vienādos brunčos staigāja. Tad nu sūtīju audējai ideju bildes, viņa tās pārstrādāja aušanai un tapa Kalnsētas jaunrades brunči - īpaši pieskaņoti Zvārdes lakatam. Kāpēc nosaucām par Kalnsētas brunčiem? Ir Saldū Kalnsētas parks - man ļoti mīļa vieta kur uzaugot pavadīju daudz laika: gan ar vecmāmiņu pastaigājoties un rudens lapas vai pavasara zilās vizbulītes lasot, gan uz gadatirgu ar karuseļiem braukt un cukurgailīšus ēst ejot, un koncertus un teātra izrādes apmeklējot, un protams vēlāk pusaudzes gados pirmo Saldus Sauli un zaļum-ballītes izbaudot. Un, manas pirmās mājas bija parkam gandrīz blakus. Tad nu - Kalnsētas brunči.
Brunčiem pieskaņots ņieburs un aube, kā arī krekls vēl tapšanas stadijā, bet uz 2020 gada vasaru būs man, beidzot, tiešām savs tautas tērps, un pat sava novada krāsās.  Un jā, vilkšu pat uz Kanādas pasākumiem - lai, pārmaiņas pēc, citiem MANS košums skauž.

Sigita raksta-Uzzsniga mums sniegs, pilnīgi negaidīti.Tad nu nolēmām izskriet laukā pie tuvākajiem kokiem, kamēr sniegs vēl smuki izskatās, un noķert pāris bildes.

Puķu vainags ziemas vidū ir tā drusciņ jocīgi, bet bija tik vējains, ka bez vainaga mati pa gaisu gāja, un aubes vēl nav. Vainadziņu man uzdāvināja latviete kura tagad dzīvo Anglijā - Madara Krūze.
Īsti labas tās bildes diemžēl nav - vēji pūta, deguns aukstumā metās sarkans, un fotogrāfam ausis sala, bet vismaz ideju dod par tērpu. Ņieburs gan būs tumšāki zaļš kad būs. Dzintara saktiņa ir no manas vecmāmiņas mantota. Cimdus un zeķes pati adīju, un manu septiņdienu un Nameja gredzenus, kurus pirku Latvijā esot 2018 gadā, zem cimdiem nevar redzēt. Tos varēs pavasarī sabildēt.

Sigita van Bruchem

foto : Garry van Bruchem un  https://www.facebook.com/amatnieciba.ruja

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .