Kristīne Trauliņa

Es savu sapni iepinu pīpenēs,
es savam sapnim izlūdzos ziedēt,
to ietērpu teikās un nostāstos,
laimes dzītās kur dziesmojot zīlēt.
Es savam sapnim noaudu vadmalu
un brunčus no gaismas stīgām.
Es atgriezos bērnības nostāstos
starp smilgām un bezdelīgām.
/Dace Sadaka/

   Es nāku no Ziemeļvidzemes, kur dzīvoja mana vecmāmiņa, kurai pašai bija savs tautastērps. Tur pagājusi visa mana bērnība, un ir ieausta dziļa mīlestība pret laukiem un to burvību. Kaut gan esmu dzimusi Zemgalē, visas bērnu dienas ir pavadītas netālu no Mazsalacas, kur ir ieaudzināta darba mīlestība, kur aizbraucot es vienmēr jūtos laimīga.
   Vecmāmiņas tautas tērps, gan nav saglabājies, jo pārciesti grūti izsūtījuma gadi.
   Viss skaistākos Līgo Svētkus atminos tieši no laukiem, kad ar māsīcām vilkām mugurā tautiskos brunčus, un saliņā pie upes līgojām, aplīgojām kaimiņus, pušķojām sētu un iestudējām ludziņu.
   Netālu no mums dzīvoja saimnieka dēls, un es maza būdama vecmāmiņai teicu: „ Kad izaugšu liela man būs savs saimnieka dēls ”
   Nekad nebūtu tā domājusi, bet visdziļāk izteiktie patiesi vārdi kādreiz piepildīsies.
   Es vienmēr esmu ticējusi savam sapnim, pat tad kad man neviens vairs netic un tikai visdziļākā ticība sev, ļauj sajust cik skaista ir īsta mīlestība.
Man ir mans tautu dēls, kurš mani mīl tādu kāda es esmu.
   Es jau toreiz zināju, ka man būs savs tautas tērps, manuprāt katrai īstai latvju meitenei ir jauki, ja mājās tāds ir.
   Tagad man mājās ir Zemgales puses brunči, kurus velku uz Līgo svētkiem un tad kad sajūtu, ka vajag rotāties tajos.
   Bet man ir sapnis, ka kādu dienu manās mājas skapi rotās arī ZiemeļVidzemes tautas tērps, kas atgādinās, par man tik bezgala mīļām vietām, no kurienes nākusi mana dzimta.
   Katram no Jums novēlu „Ticiet savam sapnim līdz sirds dziļākajai būtībai – tas kļūst par īstenību, ja esi patiess !
Šorīt kopā ar savu fotogrāfi, es atkal sajutu šo bērnības lauku burvību un esmu par to ļoti laimīga !
Ktistīne Trauliņa,Jelgava