Lilija Tenhagen

Siguldiete Zemgales tērpā
jeb sēlietes dāsnuma piemiņai

Dievs man ļāvis piedzimt pasaules skaistākajā vietā – Siguldā! Latviešu valodu sāku mācīties, uzsākot skolas gaitas Siguldas 1. vidusskolā 1969. gadā. Mana dzimtā valoda ir vācu valoda, jo mani vecāki ir Krievijas vācieši no vācu kolonijām Kaukāzā un Ukrainā. Pēc abu dzimtu īpašumu atsavināšanas pirmajos padomju gados, pēc deportācijām Otrā Pasaules kara sākumā un pēc piespiedu nometinājuma pēckara gados Permas apgabalā, Urālos, mani vecāki 1961. gadā nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā. 

Pirmoreiz apzināti redzēju latviešu tautastērpu, kad man bija gadu divpadsmit. Ar klasi aizbraucām uz cirka izrādi Rīgā. Vakara moderatorei mugurā bija fantastiski skaists tērps: kupli burkānkrāsas brunči, pāri vienam plecam sasprausta krāšņi izšūta seģene, kurai redzēja abās pusēs kuplas balta krekla piedurknes. Galvā viņai kā karalienei bija kronis, kas spīguļoja un vizuļoja, tiklīdz viņa pakustējās. No izrādes neko vairs neatceros, bet šis daiļais tēls man iespiedies atmiņā uz mūžu. Vairākus gadus vēlāk, šķirstot trimdā izdotos „Latvju rakstus“ MLĢ bibliotēkā, atklāju, ka tas bijis Nīcas tautastērps no Rietumkurzemes. 

Pēc pārcelšanās uz Vāciju vispirms divus gadus mācījos vācu deviņgadīgajā vidusskolā. Pēc tās sekmīgas pabeigšanas gribēju mācīties tālāk un iegūt abitūriju. Ar šo mērķi sāku mācīties Minsteres Latviešu ģimnāzijā 1978. gada augustā. Pirmais cilvēks, kuru šajā skolā iepazinu, bija bibliotekāre Dr. Austra Rudzīte. Ar viņu cieši saistīts mana tautastērpa stāsts. 

Jau manā pirmajā gadā MLĢ mūs spārnoja izredzes uz lieliem svētkiem: gan ar skolas kori, gan ar Minsteres jaukto kori gatavojāmies Dziesmu dienām Visbijā, Gotlandes salā Zviedrijā, 1979. gada jūnijā. Lai tur uzstātos, no skolas fondiem aizņēmos Rucavas tautastērpu. Tas bija zaļā krāsā un man īsti nepiestāvēja, bet cita risinājuma nebija. Apjautājos, kur gan citas meitenes tikušas pie tautastērpiem. Kādai to bija darinājusi māte, citai tas nācis mantojumā no vecmāmiņas vai krustmātes. Man ne no mātes, ne vecmāmiņas nekāds tautastērps nevarēja gadīties, jo manā dzimtā visi ir vācieši. Jo ilgāk mācījos MLĢ, jo vairāk kāroju tikt pie sava latviešu tautastērpa. 

MLĢ bibliotēkā aizņēmos „Latvju rakstus“. Pētīju Latvijas novadu atšķirīgos tērpus, sāku zīmēt dažādus rakstus, sameklēju Siguldas tērpa aprakstus un attēlus. Gandrīz pastāvīgi kāds no „Latvju rakstu“ sējumiem atradās manā lietošanā. Ar laiku citi jau zināja: ja „Latvju raksti“ bibliotēkā neatrodas savā vietā, tad droši vien tie jāmeklē pie Lilijas! Austra Rudzīte man bija liela draudzene, mūs vienoja grāmatu mīlestība. Viņa man atļāva no arhīva aizņemties Ādolfa Karnupa „Novadu tērpus“. Tā varēju vēl dziļāk ienirt tautastērpu pasaulē un precizēt detaļas, kuru trūka „Latvju rakstos“. 

Austra Rudzīte toreiz aprūpēja Jāņa Jaunsudrabiņa muzeju, kas atradās MLĢ telpās, kā arī piemiņas istabu viņa pēdējā dzīvesvietā Kērbekā pie Mēnes ezera (Körbecke am Möhnesee). Austrai Rudzītei viņš bija īpaši tuvs. Viņi abi bija no Sēlijas, kaut gan starp Jaunsudrabiņa bērnības „Riekstiņiem“ un viņas dzimto Demeni ir turpat 120 kilometru. Pa nezināmiem ceļiem viņai septiņdesmito gadu beigās izdevās tikt pie jauna Zemgales brunču auduma, ar kuru viņa piemiņas istabā Kērbekā atvietoja vecos aizkarus. Arī tie bija Zemgales tautastērpa brunču audums, austs sen atpakaļ un gadu gaitā pabalējis. Šo veco brunču drēbi viņa atdāvināja man – zinādama, ka citādi pie sava tautastērpa netikšu. 

Ar to sākās mans ceļš pie sava tautastērpa. Austra Rudzīte zināja kādu latvieti Dienvidvācijā, kura izšuva tautastērpu kreklus un auda jostas. Uz sava rēķina viņa pasūtīja man greznu divvirzienu izvilkumu izšuvumiem rotātu Zemgales kreklu un arī jostu. Viņa saprata, ka pati to samaksāt nekādi nevarēju. Ziemeļvācijā viņai savukārt bija zināms kāds latvietis, kurš prata nokalt Zemgales vainagu. Pie tā viņa pasūtīja platu sudraba vainagu un ņiebura pogas man. Lai to apmaksātu, viņa pārdeva cara laika zelta piecrubļus, kurus savā laikā bija kolekcionējis viņas tēvs. Viņas iejūtība, izpalīdzīgums un devīgums ir apbrīnojami un mani joprojām dziļi aizkustina.

Internātā kāds no puišu audzinātājiem bija mācīts drēbnieks, un viņš man palīdzēja pa vakariem sašūt brunčus un uzšūt ņieburu. Savā ģimnāzijas izlaidumā 1982. gadā jau varēju štātēties savā Zemgales tautastērpā. 

To valkāju savā pirmajā studiju gadā ASV, kad studēju Rietummičiganas universitātes latviešu valodas programmā pie profesores Lalitas Muižnieces. Tajā dziedāju (kopkora pirmajā rindā!) Milvoku Dziesmu svētkos 1983. gadā Viskonsīnā (ASV), to valkāju latviešu sarīkojumos, kad, atgriezusies Minsterē, studēju Baltu filoloģiju Minsteres univeritātē. Tajā piedalījos Dziesmu dienās Minsterē 1984. un 1987. gadā, gan dziedot korī, gan uzstājoties MLĢ daudzinājumā, gan Austra Graša veidotajā folkloras uzvedumā „Raibie cimdi“. Kad Dziesmu dienu laikā vajadzēja tikt uz sarīkojumu vietām, kā jau īsta minsteriete sēdos uz sava divriteņa – un tautastērpā braucu pa Minsteri. Tas tik bija skats! Žēl tikai, ka man nav neviena foto. 

Kad 1989. gadā apprecējos, mans steidzīgākais darbs bija sarūpēt Zemgales sievas aubi. Tā ir vienīgā tautastērpa daļa, kuru darināju pilnīgi viena pati uz savu roku.

Kad mani bērni mācījās pamatskolā, viņu skolotājas mani vairākkārt aicināja uz stundām, lai bērniem klasē pastāstītu par savu bērnību Latvijā, lai prezentētu latviešu lietišķo mākslu un literatūru. 

Uzrakstīju stāstu par Ziemassvētkiem savā bērnībā, pārtulkoju vāciski vairākas Imanta Ziedoņa „Krāsainās pasakas“, sakravāju savu tautastērpu, visas savas jostas, prievītes, saktiņas, krelles, krūzītes, cibiņas un lādītes, un visu izrādīju un paskaidroju savu bērnu klasesbiedriem. Viņi  bija stāvā sajūsmā! Lielākās atrakcijas visiem bija – vienam pēc otra uzlikt galvā manu kroni un pamēģināt izvērt caur drāniņu Nīcas dižsaktu. 

Vācijā dzīvoju nu jau vairāk nekā 40 gadu. Laika gaitā mainījies mans augums, un vecais tautastērps man vairs neder. Kad paliku viena un sāku pati strādāt un pelnīt naudiņu, nolēmu, ka laiks iegādāties jaunu tautastērpu. To pasūtīju pie „Vēverīšām“ Cēsīs. 

Arī šis ir Zemgales tērps – lai godam pieminētu Austras Rudzītes dāsnumu un viņas dzimto Demeni Sēlijā, kura taču vismaz formāli skaitās pie Zemgales. Krāsas izvēlējos tādas, kuras man piestāv – gan ņieburs, gan saulītes brunču audumā ir Latvijas karoga krāsā. 

Kopš 2011. gada esmu Minsteres latviešu ev.-lut. draudzes priekšniece. Ik gadu mani šai funkcijā no pilsētas pārvaldes ielūdz uz sarīkojumiem, kuros aicina visu konfesiju un tautību pārstāvjus Minsterē. Šajos sarīkojumos piedalos savā latviešu tautastērpā, un tas publikā vienmēr izraisa interesi un pozitīvas reakcijas. 

Īpaši jauka pieredze man bija pirms gada, kad kādās jauktās latviešu-vācu kāzās Minsterē, kurās jauno pāri salaulāja Liepājas emeritētais bīskaps Pāvils Brūvers, mani lūdza palīdzēt izdalīt Svēto vakarēdienu kopā ar mācītāju. Viņš – melnajā talārā, es – savā Zemgales tautastērpā! 

Protams, man jau no paša sākuma radās doma, ka vajadzētu iegādāties Siguldas tērpu. Amerikas gadā kādas draudzenes māte Kanādā man noauda Siguldas brunču drēbi, bet krāsu salikuma ziņā tā ar zaļi-brūni-tumšzilajām svītrām man ne īpaši labi piestāv, jo esmu ziemas krāsu tips. 

Šo brunču audumu ilgus gadus kā lielu dārgumu glabāju skapī, tad to atdāvināju Siguldas draudzenes meitai Zanei. Un arī agrāko kaimiņu meitai Ilzei sagādāju šādu pašu Siguldas brunču drēbi. Bet pati pateicībā un mīlestībā turpināšu būt siguldiete Zemgales tērpā. 

2016. gada vasarā profesore Janīna Kursīte mani aicināja piedalīties viņas vadītā ekspedīcijā pa Sēliju. Kad tapa viņas „Virtuves vārdene“, palīdzēju viņai paskaidrot ap 20 vārdu, kuri aizgūti no vācu valodas. Iespēja piedalīties ekspedīcijā bija viņas īpašais paldies par manu palīdzību. Kādu dienu man radās iespēja pievienoties ekspedīcijas intervētājiem Demenē. Tā varēju iepazīt Austras Rudzītes dzimto pusi, kur viņa piedzima 1911. gada 18. martā kā Austra Zariņš. Biju pārsteigta, cik šī vieta gleznaina un skaista! Dziļā pateicībā pieminēju savu lielo labvēli un lūdzu Dievu, lai viņš viņai tur, Mūžības dārzos, pastāsta, ka viņai manā sirdī ir piemineklis uz visiem laikiem, un ka turpināšu valkāt Zemgales tērpu, viņu pieminot. 


Lilija Tenhāgena
Minsterē, Vācijā, 2019. g. oktobrī.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .