Ar Liga Olsen un Latvijas vēstniecības Norvēģijā (Embassy of Latvia in Norway) atbalstu un iniciatīvu iepazināmies arī ar norvēģu tautastērpu pētnieci un stāstu zinātāju Unni Imrelin Kvam, atklājot daudz kopīgu paralēļu. Interese par tautastērpu vēsturi un cilvēku attiecībām ar savu tērpu ir vienojošā stīga, kas, cerams, var arī pāraugt turpmākā sadarbībā.

Līga Olsen

2017. gadā, sekojot modei, apņēmīgi devos uz Seno klēti. Pasūtīšu sev Nīcas tautastērpu! Ar visu pērļu kroni! Nu un, ka esmu sieva, nodomāju pie sevis. Beidzot varu to kroni atļauties. Un tad pienāca pasūtīšanas brīdis un es dzirdu sevi sakām: Ventspils, lūdzu.

Esmu no Ventspils un kaut kur, kādreiz, kāds taču teicis- tautastērps jāņem no vietas, no kuras esi nācis.

Te nu es esmu! Priecīga un lepna par savu brūni oranžo ņieburbrunci, pēc kura iekāriens nemanot pielavījies no Ventspils Pils muzejā izstādītā tērpa apskates. Rotājusies ar Liepājas studijā Latva gatavotajām saktām un sleņģeni, Radošās rotu darbnīcas gredzenu, un Norvēģijas Bunad saktiņu.

Ventspils tērpa patīkamākais pārsteigums ir ar balto villaini parasti nosegtā rūtainā vīkale. To uzsegt uz pleciem ir estētisks baudījums.

Nīcas kroņa vietā galvu sedzu ar zīda lakatu, kā jau lepnai Kurzemniecei pienākas. Dikti ilgojos pēc auskariem un kabatām bruncī, bet tas, sakās, neesam īsti vēsturiski pareizi.

Es sevi bez sava tautastērpa vairāk nespēju iztēloties, tas kļuvis par neatņemamu mans latviskās identitātes sastāvdaļu manās otrajās mājās, Norvēģijā.