Lauma Rode

   Mans tautastērpa stāsts varētu arī saukties "asinsbalss". Stāsts, kura pamati meklējami man vēl pavisam mazai esot. Vecāki strādāja sanatorijā "Bīriņi", kur atpūtnieku labsajūtai regulāri tika organizēti dažādi kultūras pasākumi, tai skaitā arī koncerti. Man, kā ārstu bērnam, bija ļauts iet uz visiem koncertiem. Vienā no šādām reizēm savu priekšnesumu sniedza "jaunā" folkloras grupa "Skandinieki". Es atceros, kā sēdēju pirmajā rindā, kājas knapi sniedzās pāri krēsla malai, es klausījos un brīnījos. Priekšnesums mani aiznesa ceļojumā gan sajūtās, gan laikā…  īsti jau neko nesapratu ne no dziesmām, ne vārdiem, ne mūzikas, bet tās sajūtas!!!

   Dažus gadus vēlāk, jau no pamatskolas Rīgā, klases ekskursijā braucām pretī Zelta rudenim uz Siguldu. Turaidas pilī nesen bija atklāta ekspozīcija „Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”. Tieši tāpat kā ar "Sandinieku" dziesmām, šī ekspozīcija mani aiznesa jau citā sajūtu piedzīvojumā. Krēslainajā telpā skatījos uz robustajiem, neveiklajiem manekeniem ar sariem bārdas un matu vietā… man nenāca  smiekli kā dažiem klasesbiedriem, nebija bail, drīzāk, sajutu sparkšķam pagales pavardā, sveču smaržu apgaismojumā, klusinātus soļu ādas apavos, patīkamu rosību, jo viņiem (ekspozīcijas cilvēkiem) bija veiksmīgi nodzīvota un izdzīvota diena. Kaut kur klusi, klusi prātā ieskanējās: "tēvu tēvi laipas meta…"..

   Man bija (ir) skaidrs – nē, es neesmu princese no viduslaikiem vai pasakām! Es esmu karotājs no bronzas laikmeta ar somugru asins piejaukumu! No laikiem, kur  sieviete ir līdzvērtīga vīrietim, ar savām tiesībām un noteikšanu! Kur katras uzvilktās rotas pamatfunkcija ir praktiskums, aizsardzība un tikai tad daiļošana. Kur dzīve un darbs rit saskaņā ar dabu. Kur brīvs cilvēks stāv lepni pacēlis galvu un sajūt savu senču un zemes strāvojumu plūstam cauri, dodot spēku un sirds gudrību, izdzīvot, dzīvot… es zināju, man būs savs tautastērps!

   Sasniedzot 37 gadu vecumu, gribas ko "savādāku", garīgāku, rodas  vēlme meklēt savu dzīves aicinājumu, sūtījumu, vairāk ieklausies dvēselē. Un te nu viņa atkal sauca: "…es atnācu uguntiņu ar basām kājiņām... Pietiks staigāt "basām kājām"! Laiks iegādāties SAVU TAUTASTĒRPU!" Man nebija ne mazāko šaubu, kuru tautastērpu es gribu!

   Laikam jau visam ir jānotiek tieši tad, kad jānotiek, jo veiksmīgi, gandrīz kā pēc burvja mājiena, izdevās atrast gan audēju (Rasa Ozoliņa, aušanas darbnīca "Rūja"), gan rotkali rotām un nazim (Mārtiņš Tiltnieks "Trollcave"), gadatirgū nopirku atbilstošu zābakus (Andris Kačkāns, "Kristāla kurpīte"), man atlika it kā vieglākais – uzšūt kreklu, bet tad Minsteres latviešu centrs (Inga Pētersone) rīkoja seno apavu darināšanas meistarklasi un es satiku profesori Agritu Krieviņu (arheoloģiskie apavi (te ar' varētu stāstu rakstīt)), tagad palicis pašai pabeigt vienu zābaku. Tā trīs gadu laikā esmu tikusi pie sava tautas tērpa. Uzvelkot to, es tiešām jūtos lepna, stiprāka un, savā ziņā, gudrāka. Pēdējos deviņus gadus pārsvarā uzturos ārpus Latvijas, Beļģijā. Esmu šeit ievērojusi, ka cilvēkiem nav sensenu tradīciju, viņi ir tik ļoti attālinājušies no dabas, ka nemaz nezina kā izskatās zāļu tēja. Skatoties uz milzu liepu, kas pilna ar ziediem, kāds domā: "tā laikam ir kumelīte". Kuriozi, bet tomēr smeldzīgi, ka modernais Eiropas cilvēks pilnībā zaudējis saikni ar pirmsākumiem, ar savas tautas pagātni! Kādu ziņu viņi nodos saviem bērniem? Un viņi tālāk saviem? Kas būs tas, kas viņus turēs kopā, darīs stiprus? 

   Tāpēc jo īpaši es novērtēju un jūtos lepna, ka mums tradīcijas ir saglabājušās, ka mēs tās turpinām, mēs joprojām protam senos amatus, mēs velkam savas tautas tērpus, aizvien vēl runājam savā valodā, esam salīdzinoši tuvāk dabai: ar četriem izteiktiem gadalaikiem, baudām un atpazīstam zāļu tēja, spēku smeļamies pie dižkokiem, atpazīstam sēnes, pazīstam putnu dziesmas utml. Mums ir ko stāstīt un rādīt citiem! 

   Tautastērps, jā, tas ir kā dzīvs," runā" un liek darīt lietas, kuras neesmu līdz šim darījusi, bet tās pēkšņi padodas pašas no sevis.

  Mans tautastērps paliks maniem bērniem, un es ceru, ka viņi saviem bērniem mācīs tradīcijas, tautasdziesmas un stāstīs vecos stāstus. Pa reizei uzvilks tautastērpu, sajutīs ieplūstam senču viedumu un nodos tos no paaudzes paaudzei.

   Paldies maniem mīļajiem, kas manu kaprīzo ideju par pašai savu tautastērpu atbalstīja!

  Ja man prasītu Tautastērpa dziesmu, es nešaubītos: 

Dzīvoš' ilgi, ne tik ilgi,

Saules mūžu nedzīvošu

Ūdentiņis, akmentiņis

tie dzīvos saules mūžu.

Tēvu tēvi laipas meta,

Bērnu bērni laipotāji.

Tā, bērniņi, laipojat,

Ka pietika mūžiņam.

Nesmejat, jūs, ļautiņi,

Ne smieklam es atnācu.

Es atnācu uguntiņu

Ar basām kājiņām.

Ne nabaga bērniņš biju,

Ne caur roku klausījos.

Pate klaipu griezējiņa,

Citam rikas devējiņa.

/Latv. t. dz./



Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .