Zane Daudziņa

   Jāsāk ar to, ka man vienmēr ir bijis tautastērps, vienmēr, kopš sevi atceros. Jau no savām pirmajām mūža dienām dzīvoju kopā ne vien ar tēti un mammu, bet arī savu mīļo Tanti (mana tēta tēva māsu Annu Gobu), kura mani auklēja un loloja augām dienām, kamēr vecāki bija darbā. Vājās veselības un pārlieku izteiktās emocionalitātes dēļ ārsti man neieteica apmeklēt bērnu dārzu, un tā nu tante man stundām lasīja priekšā grāmatas, ļāva ķemmēt un pīt bizītēs plānos balti sirmos matus, atļāva tajos siet krāsainas kaprona bantes ar dažādu krāsu samta punktiņiem – tik skaistas matu lentes tētis bija atvedis no Ļeņingradas. Kad pie durvīm klauvēja mūsu kaimiņš – vecais mākslas zinātņu profesors, tāda viņa tur sēdēja – sirmām biželēm un košām bantēm matos, un nemulsa nemaz. Mums kopā bija sirsnīgi un labi – pilnīga saskaņa, jo Tantei bija ļoti mīlīgs un saticīgs raksturs. Un, lūk, Annai Gobai bija tautastērps – kora tērps no senajiem labajiem Reitera kora laikiem. Viņa jaunībā bija dziedājusi 2. altu, un, jādomā, Annai bija bijusi neparasti pievilcīga balss, tādēļ, ka izcilais diriģents Teodors Reiters viņu bija uzņēmis korī bez muzikālās izglītības. Senās fotogrāfijas rāda Tanti kopā ar viņas kora biedrenēm Rucavas tautas tērpos – katrai tas šūts mazliet citādi, detaļas atšķiras – tērpi nav noformēti no A līdz Z, tomēr krāšņi un efektīgi. Lūk, šo kora koncertiem šūto Tantes tērpu es bērnībā no sākta gala uzskatīju par savu – ieģērbos tajā līdz zodam un tad šļūcu pa mūsu centra komunālā dzīvokļa bonierēto grīdu, ar brunču apakšējo malu savākdama vasku un putekļus. Reizēm uzvilku arī Tantes pašas rokām smalki izšūto kreklu un zaļo vesti ar nosūbējušām zelta lentēm priekšpusē. Tā nejauki koda un bija man stipri par lielu. Blūze jau tad bija laika zoba apskādēta – vietām izdilusi, vietām cītīgi lāpīta un, kā nu prasts, restaurēta. Lēšu, ka šobrīd šim tautastērpam varētu būt teju simt gadu – kožu saēstie brunči, lai arī gadu gadiem rūpīgi glabāti kartona kastē, pie labākās gribas vairs nav atjaunojami valkāšanai. Tomēr vērtīga vēstures liecība gan tā ir, tādēļ pārvarēju sevī sentimentālo stīgu un šovasar atdevu savu bagātību Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam. Reitera korim tuvojas simtā gadskārta – tad nu varbūt kopā ar koncerta programmām un skaistajām pastkartēm, kas pārvestas no kora braucieniem pa visu Eiropu, tautastērps noder kādai jubilejas ekspozīcijai.

   Zaudējusi cerību kādos Dziesmu svētkos iziet ielās mantotajā tautas tērpā, nolēmu iegūt sev jaunu. Dzinulis bija pavisam konkrēts mirklis 2013. gada Dziesmu svētkos, kad, 6 stundas nosēdējuši skatītāju rindās un sirsnīgi izdziedājušies līdzi, mēs abi ar Vili reizē ar blīvo skatītāju pulku lielā gara pacilātībā plūdām pa naksnīgo Mežaparku uz tramvaju. Tobrīd abi gandrīz vienbalsīgi nolēmām, ka mums arī vajag savus tautas tērpus. Tieši tajā vakarā viens otram devām svinīgu solījumu, ka uz nākamajiem, proti XXVI Vispārējiem Dziesmu un Deju svētkiem mums katram tāds būs. Kā pasakās saka: domāts – darīts! Vilis bija čaklāks. Viņa vēsturnieka aicinājums un novadpētnieciskā zinātkāre dzina tautastērpa projektu strauji uz priekšu, lai arī sākotnēji dilemma bija nopietna – kādu tērpu īstenam Rīgas zēnam šūt. Beigu beigās viņš izlēma radīt pats savu Zemgales tautas tērpa versiju par godu mūsu Valles lauku mājai. Tomēr viņa kārdinājumi un mudinājumi arī man darināt Zemgales tērpu nesasniedza dzirdīgas ausis.

   Ļoti gribēju košu tērpu, turklāt tādu, kurš man šķistu personisks. Tāpat kā Vilis ir rīdzinieks, arī es esmu Rīgas meitene. Manas saknes no Vidzemes vidienes un Latgales, tāpat arī Skrīveros pavadītās vasaras šajā izvēlē nekādi nepalīdzēja. Un tad es sapratu skaidri un gaiši – Tantes mantotais Rucavas tautastērps ir atkārtošanas vērts. Krāšņāku visā Latvijā grūti atrast. 11 gadi Helēnas tēlā (seriālos “Neprāta cena” un “UgunsGrēks”) atstājuši savu nospiedumu manā gaumē – koši sarkans lakats šķita brīnišķīga alternatīva vienādi baltajām daudzu citu novadu aubēm. Kārojās arī piespraust trīsstāvīgo burbuļsaktu kaudzi – reti kuram novadam raksturīga tāda plātīšanās ar bagātību. Trīs villaines viena virs otras – tas šķita traki un komiski reizē, un skaidrs, ka es to visu gribēju. Laba daudz nevajag – šim izteicienam manā izvēlē nebija vietas. Savam  komplektam man kārojās visu, pat nāmatu – balto šallveida krāgu, ko bagātīgās krokās īpašā sējumā uzsiet zem zoda. Atceros, kā bērnībā man reizi pa reizei ļoti patika izvilkt no plaukta kilogramiem smagās “LATVJU RAKSTU” grāmatas, galvenokārt pievēršoties krāsainajiem tautas tērpu zīmējumiem, kas slēpās zem savādi smalkām čaukstoša zīdpapīra lapām. Jau tad man Rucavas tērps piesaistīja skatu, jo zīmētajai meitenei ap galvu bija sarkani izrakstīta zīda lente – tikpat skaista kā, man tolaik likās, krāšņajiem padomju laika kreppapīra vainagiem, ko citiem bērniem mammas labprāt pirka ap Jāņu laiku. Man nepirka. Nelīdzēja nekādas lūgšanās. Tie esot bezgaumīgi, sacīja mamma. Un punkts.

   Tagad, kad pati par savu naudu varēju atļauties pasūtīt tautas tērpu, nolēmu darināt tantes tērpa kopiju un papildināt ar visiem trūkstošajiem aksesuāriem. Viļa perfekti nostrādātais tērps audējus un šuvējus nelika tālu meklēt. Protams, turpat “Muduros”, kur gan citur! Īpaša un zīmīga šķita arī uzvārdu sakritība – Annas Gobas tautas tērpa kopiju man (Zanei Daudziņai, dzim. Gobai) piekrita modelēt un šūt Vija Goba – atsaucīga un rūpīga meistare ar labu gaumi.

   Tērps solījās būt varen košs un izaicinošs, tādēļ zaļās vestes vietā tomēr piekritu šūt tumši zilu. Kad darināšana tuvojās finālam, devos uz “Elegantu” un pasūtīju kniedēm rotātas tautiskās kurpes – tieši tādas, kādas biju noskatījusi kādā etnogrāfiskā grāmatā. Vienu zeķu pāri uzadīja mana mammīte, otras – plānākas tapa “Muduros”. Mammīte rūpīgi izšuva tantes tautiskās blūzes oranžo piedurkņu rakstu, un “Muduru” meitenes to sadiedza kopā. Vesela epopeja bija atbilstoša lakata meklēšana. Sarkana zīda ar bārkstīm nekur nebija. Meklējām katrā ārzemju braucienā un beigu beigās koši sarkanu garenu zīda šalli abi ar Vili atradām Spānijā. Mana mammīte no tā izveidoja kvadrātveida lakatu un rūpīgi pati apdarināja ar zīda diegu bārkstīm. Pie vecās Ģertrūdes baznīcas beidzot atradām arī sarkanu, košiem krievu rakstiem izrakstītu, vilnas lakatu. Tieši tādus, no svešzemēm vestus bagātās Kurzemnieces savulaik labprāt sēja ap galvu.

   Izgājuši lielajā vējā skatīties Dziesmu svētku gājienu, nonācām pie secinājuma, ka nāmats šādos laika apstākļos nav vis greznība un ārišķība, bet absolūta nepieciešamība. Mammīte piemeklēja plānu lina audumu un aptamborēja maliņas, bet Vilis Vērmaņu dārza tirdziņā par lielu naudu nopirka arī lielāku un biezāku vilnas nāmatu, kuru pēc tam ilgi mācījos pareizi sasiet. Kad laukos posāmies šai foto sesijai, kopš Dziesmu svētkiem bija pagājis jau vesels gads un sarežģītais sējums bija aizmirsies – tagad skatos un pati sev pārmetu – nav gluži sasiets pēc priekšrakstiem.

   Skaistās sudraba burbuļsaktas Vilis ar interneta palīdzību atrada pie kāda meistara Liepājā. Uz turieni viņš speciāli brauca tām pakaļ un uzdāvināja man kā skaistu punktu uz “i”. Mammītes labākā draudzene Mārīte dzimšanas dienā man iedāvināja skaisto dzintara saktiņu blūzei. Ejot uz Dziesmu svētkiem, liku ap kaklu arī manas vecmāmiņas dzintara krelles. Ar tām viņa dancoja Skrīveru deju kolektīvā.

   Tā nu sanācis, ka katra detaļa ir daudzkārt pārdomāta un izlolota, prasmīgu meistaru darināta un tagad ar lielu pateicību un mīlestību valkāta. Uzvelkot tautas tērpu, mugura iztaisnojas, acis iemirdzas un svētki sirdī ir sākušies.

Zane Daudziņa.