Maija Hinkle

2020. gada janvārī  “Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centra” dibinātāja un valdes priekšsēde Maija Hinkle (dz. Veinberga) dāvināja muzeja krājumam pašas darināto Nīcas tautas tērpu. Pirms tērpa pieņemšanas krājumā, mums bija iespēja Maiju nofotografēt tautas tērpā. Kaut arī tas bija gatavots laikā, kad Maija bija pusaudze, tas joprojām izskatījās lieliski!  Foto sesijas laikā Daugavas krastmalā ikvienam klātesošajam aizkustinājumu radīja doma, ka šis tērps, darināts ASV laikā, kad Latvijas neatkarība bija tāls sapnis, tagad  ir “atgriezies” Tēvzemē!  Maija stāstīja: 

Es izvēlējos darināt Nīcas tērpu kā pusaudze pēc tam, kad mēs ar ģimeni ieradāmies kā Otrā pasaules kara bēgļi  ASV, Vašingtonas pilsētā 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā. Lai dabūtu rakstus izšūšanai, es gāju uz ASV Kongresa bibliotēku, kur sēdēju pie Latvijas etnogrāfijas grāmatām, lai uzzīmētu rakstus uz rūtiņu papīra. Mamma man jau bija iemācījusi izšūt, kad dzīvojām bēgļu nometnēs Vācijā.   

Audumu nopirku veikalā kopā ar mammiņu - blūze ir kokvilnas. Saktas ir Vašingtonā pasūtinātas. Es izrakstīju arī brunčus un ņieburu - pelēku ar Nīcas rakstiem - bet kad es vairs nedejoju tautas deju grupā, es to aizdevu vienai citai meitenei, un tagad es vairs nezinu, kur tas ir. Visu tērpu sašuva mamma  - viņai bija šujmašīna, tā bija viena no pirmajām lietām, ko viņa nopirka, nonākot ASV. Diemžēl villaini nepaguvu pabeigt - tai viens gals ir, bet otra nav. Tas tādēļ, ka es aizgāju mācīties uz koledžu un man vairs nebija laika to izšūt. Dzīve iet uz priekšu, vai ne!?

Visbiežāk es vilku šo tērpu, kad uzstājos ar citiem Vašingtonas latviešu jauniešiem tautas deju ansamblī. Mums bija jādejo viskautkur. Es atceros vienu reizi, kad mums bija uzstāšanās Tautību festivālā Džordža Vašingtona universitātē. Es dejoju enerģiski, un mans vainags nolidoja ar lielu blīkšķi, jo tas bija liels un smags! Nākamā reizē, kas es dejoju garām, es to pacēlu un uzliku atkal galvā! Pēc tam visi žurnālisti bija ap mani: “Kas tas par kroni? No kurienes es esmu?” Viņiem ļoti interesēja. Latvieši atkal tika pie mazdrusciņ vārda un uzmanības avīzē. Agrāk vainagu lika uz pakauša. Tagad jāliek līdz ar matu līniju.

Tautas tērps ir skaists un dziļš latviskās piederības simbols. Kad es uzvilku tērpu, es jutos lepna un priecīga ka esmu latviete, un ka varu savu latvisko piederību tik redzami parādīt. Es vilku tērpu ne tikai lai uzstātos sarīkojumos, bet arī patriotiskos pasākumos, kā, piemēram, 18. novembra svinībās. Šis ir vienīgais tautas tērps, kas man ir piederējis.  

 

Fotogrāfijas: 

Maija Hinkle 2020. gada februārī Rīgā. Fotogrāfējusi Ilze Strēle

Vašingtonas jauniešu deju kopa 20. gadsimta 50.gados. Pa kreisi Maija Veinbergs Nīcas tērpā. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Autors nezināms.

Anda Ūdris un Maija Hinkle tiek bildētas avīžu rakstam 20. gadsimta 50. gados.  Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.  Autors nezināms.

 

 .