Vilis Daudziņš

    Viss sākās 2013. gada Dziesmusvētkos. Nolēmām abi ar Zani noskatīties svētku gājienu, stāvējām Lāčplēša un Brīvības ielu krustojumā (ielas ar vēl zīmīgākiem nosaukumiem, protams, ir grūti atrast…) 

    Stāvējām un mājām garāmejošajiem dziedātājiem un dejotājiem brīnišķīgos tautastērpos. Kādas krāsas! Kāda elegance! Un ar kādu lepnumu vīri un sievas nesa savus tērpus! Trakoti sagribējās būt vienam no viņiem. Stundas gāja, gājiens nebeidzās, mēs aizvien vēl mājām un tā pamazām dzima doma, ka uz nākamajiem dziesmusvētkiem arī mums pašiem ir jātiek pie sava tautastērpa.

     Jāsaka, es vienmēr esmu raudzījies uz latviešu vīru tērpiem ar zināmām aizdomām. Kā tas nākas, ka kungu tērps vairumā gadījumu ir pelēks garlaicīgs mētelis, kamēr dāmas žilbina ar visbrīnišķīgākajiem krāsu salikumiem!? Kāpēc Balkānos kungi var dižoties ar grezniem izšuvumiem, krāsainiem pušķīšiem un sudraba apkalumiem, bet mūsējie tik aizsprauž cimdus aiz jostas un tā tad arī visa rota.

      Nolēmu darīt galu šai netaisnībai un ķēros pie izpētes.  Vispirms manu uzmanību piesaistīja suitu novada tērps. Eleganti melns un svārku īsuma dēļ ļoti ērti valkājams. Aizbraucu uz Alsungas muzeju, sāku jau domāt, kādas sleņģenes es varētu sev pagatavot, (es gribēju atrast tādu tērpu, kuram metāla detaļas es varētu izgatavot pats), nofotografēju pāris lieliskus paraugus valsts vētures muzejā,  taču tad es pēkšņi sapratu, ka ar patikšanu vēl ir par maz, - ne mazāk svarīga ir piederības sajūta vietai, no kuras ir tavs tautastērps.  Mani senči ir nākuši no Rankas, Varakļāniem, Vārmes un Pušmucovas, bet, diemžēl, ar šīm vietām mani nekas emocionāli nesaista,-nekādu dzimtas māju tur sen vairs nav. Esmu rīdzinieks jau ceturtajā paaudzē. Ko darīt..?

       Un tad es nolēmu, ka mans tērps būs no tās Latvijas puses, kur nu jau 15 gadus ir mūsu lauku māja un, kur mēs jūtamies ļoti labi, proti, no Valles. Nekāda specifiska šī novada vīriešu tērpa nav, līdz ar to es biju diezgan brīvs savā izvēlē. Kopā ar mākslinieci Viju Gobu darbnīcā “Muduri” izmeklējām visstilīgāko svārku un bikšu piegrieztni, un vienojāmies par auduma toņiem.

    Starp citu, biksēm ir samanāma  franču modes ietekme. Jādomā, Napoleonam atkāpjoties, vietējie razbainieki būs kādu sprancūzi noķēruši, izpurinājuši no biksēm un nosprieduši, ka ir tīri labas…

    Zābakus pasūtīju darbnīcā “Elegants”, savukārt vestes audums nāk no veikala “Ticians”. Tā ir mēbeļdrēbe no senas franču manufaktūras un, šķiet, ka vēsturiski ļoti atbilstoša tai, kāda varēja būt mugurā turīgam19.gs. zemniekam.

   Greznākais priekšmets tērpā ir zīļu josta,- fantastisks meistares Māras Krieviņas rokdarbs. 18 000 pērlīšu!  Tā ir precīza kādas Jelgavas jostas kopija. (oriģināls atrodas valsts vēstures muzejā).  Un tavu laimi! Jostai bija sudraba sprādzes, līdz ar to es varēju īstenot savu apņemšanos kādu detaļu tērpā pagatavot pats.

   Ko lai saka, -esmu laimīgs!  Pagaidām vienīgā reize, kad ar Zani uzvilkām savus jaunos tērpus,  bija dziesmusvētki, bet gan jau dzīve piespēlēs vēl kādu iespēju.

  Tiesa, izvairīties no pelēkajiem svārkiem man tā arī neizdevās… Bet labi vien ir, - kā saka Ziedonis – “pelēkais ir vissvarīgākā krāsa, viss kļūst skaists, tikai tad, ja mani noliek blakus.”

   Es sāku novērtēt pelēkā šarmu, jo, galu galā, -elegance slēpjas detaļās.

 Vilis Daudziņš.

            

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .