Lienes Sokolovskas ģimene

..un tā pa vienai - roka pie rokas
plauksta plaukstā
solis solī
nora savu spēku dod
no saknēm līdz zāļu stiebru korēm
un nesaka - grūti celt skudru
kas sauli meklēt iet
un nesaka - grūti turēt rasas graudu
kas tuvu zemei stiebra galotni sniedz
tikai tā - pa vienai - 
roka pie rokas
plauksta plaukstā
solis solī
/Dace Sadaka/

   Savu bērnību pavadīju laukos, kur ikdienas solis bija darbs palīdzot vecākiem saimniecībā. Esmu no lielas ģimenes, kurā auga dēls un piecas meitas. Neskatoties uz to, ka ikdiena pagāja lauku darbos, man ļoti patika dejot. Kad biju maza, dejoju sētā, pat lietus laikā. Skolā dejoju tautisko deju pulciņā, pēc tam vidusskolas deju kolektīvā. Protams, arī studiju laikā bez dejas neiztikt! Šodien latviešu tautas dejas dzīvo ne tikai manā sirdī, bet arī ikdienā, jo dejas mīlestību nododu saviem audzēkņiem. 
Dejojot latviešu tautas dejas man ir bijusi iespēja dejot dažādu novada tautastērpos, bet pašai savs man nav bijis! Ne arī vecmāmiņai, ne mammai mantojumā tas nav nodots, bet doma par savu tautastērpu ir lolota ļoti, ļoti daudzus gadus. 
   Kad mēs, lielie bērni, vecākiem bijām izgājuši savā dzīvē, mammu pārņēma skumjas un vientulība. Aizsaulē aizgāja mūsu tētis. Sēras pieveica mammas veselību. Sākums skumjš, bet šeit sākas MANA TAUTASTĒTPA stāts! Virgas pagastā, kurā dzīvo mana mamma, aktīvi sāka darboties rokdarbnieču pulciņš. Bija iespēja apgūt pērļošanu, mauču adīšanu, dekupāžu, zīda glezmošanu utt. Arī aušana bija viena no piedāvātājām aktivitātēm, ko ciema dāmas varēja apgūt meistara vadībā. Mana mamma pievienojās čaklajām rokdabniecēm un šeit viņai atgriezās veselība un dzīvesprieks! Aušana viņu aizrāva. Sākumā no stellēm tika izcelta grīdas segas. Pēc tam jau lina galdauti un gultas segas. Un tad, kad amats bija rokās, dzima doma aust tautiskos brunčus! Bet kādu? Tas gods izvēlēties brunča rakstu bija uzticēts man!Tas nebija viegli, bet mana izvēle bija Nurmužas bruncis. Kopā ar mammu braucām uz Popi pēc dzijām, vedām tās mājās. Likām stellēs un mans mazais sapnis sāka realizēties. Katru dienu centimetru pa centimetram tapa mūsu lielā iecere. Pēc vairākiem mēnešiem no stellēm tika izcelts Nurmuižas brunča audums man un manai meitai Līvai. Bet līdz mūsu tautastērpiem vēl tāls ceļš ejams - brunča audums ceļo pa izstādēm. Mamma čakli stradā pie baltajiem darbiem, izšujot kreklam apkalīti un aproces. No stellēm tiek izcelta arī villaine. Un uz kādu laiku tas viss tiek salocīts un ielikts skapī, jo esmu meistara meklējumos, kas sašūtu mūsu lolojumu. 
   Dejojot latviešu tautiskās dejas, ceļi mani aizved līdz Rīgai, kur mācības uzsāku Latviešu dejas skolā. Lektori bija Latvijā zināmi dejas meistari, kā arī režisori un tautastērpu zinātāji. Mācību laikā guvu redzējumu savam tautastērpam. Bet tas, ko vēlējos es, nebija pa prātam mammai. Viņa bija par autentisku izpildījumu, bet es par SAVU TAUTASTĒRPU - tādu, kāds nav nevienam, bet īpašs tikai MAN.
Kamēr domas virmo par savu tautastērpu, ģimenē pievienojas vēl viena tautastērpu valkātāja Rūta. Prieks un laime mums visiem! 
Manu uzmanību pievērsa biedrība “Mans tautastērps” aktīvā darbība, kas liek man šo sapni realizēt. Pienāk diena, kad Priekles kultūras namā tiek plānota “Mans tautastērps ” izstāde. Priekules Kultūras nama “dvēselītes” Rigonda un Liena mani skubina šo sapni izdzīvot. Un tā! Meistars veiksmīgi tiek atrasts un tālāk viss notika pats par sevi...
Pēc grāmatā izlasīta teikuma un maza parauga, Nurmuižas zeķes darināja mana vīramāte Dagnija Sokolovska, kura arī ir liela rokdarbniece.
   Šodien es un manas meitas cildinām mammas un vecmāmiņas Rasmas Jansones meistardarbu un lolojumu. Tas ir mantojums, kas tiks nodots no paaudzes paaudzē! Lielākais prieks, ka mamma neapstājas, bet turpina aust, jo vēl ir četras meitas, kuras ir jasapucē. Paldies Tev, mammu!
Lielu paldies saku savam vīram Gundaram un dēlam Helmutam par atbalstu, īstenojot šo lielo sapni!

Liene ar meitām Līvu un Rūtu.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .