Ilze Strēle

Esmu dzimusi un augusi Zemgalē,tāpēc arī mans pirmais tautastērps ilgus gadus bija Zemgales etnogrāfiskais.  Ir 1990.gads, atmoda, dziesmu svētki,un mēs, Tautas kora "Zemgale" dziedātājas esam tērpušās jaunos kora brunčos un pašu darinātos, izšūtos kreklos.Tieši ar šo pašas izšūto kreklu sākas MANS tautastērpa stāsts. To pēcāk papildināja Ilgas Madres speciāli man austie brunči un josta, "Austras rakstos" darinātais ņieburs un siltais lakats manās īpašajās krāsās. Šīs Zemgales sajūtas manī ir dzīvas arī tagad.

Bet iet laiks un pamazām  sapratu,ka vēlos arī arheoloģisko tērpu.

Es gribēju sev sagādāt Zemgaļu arheoloģisko tērpu, jo dzīvoju tak Zemgalē,bet tas nekādi neizdevās. Vienkārši tērps nenāca pie manis.

Mana mamma, kurai ir jau 87 gadi ir sarakstījusi dzimtas atmiņas, kurās pirmā dzimtas sieviete, ko viņa atceras, ir Mazirbes lībiete Katrīna. Kad izlasīju mammas rakstīto,sapratu, ka man vajadzīgs lībiešu tērps,jo tā dzimtas sakņu sajūta laikam ir ļoti svarīga. 2018. gada rudenī es sāku meklēt iespējas. Vispirms pie rotu mākslinieces Lindas Šikures-Važas ieraudzīju bruņurupuču saktas ar ķēdēm, piekariņiem un arī krelles no kauri un stikla pērlītēm ar saulīti galā. Es uzliku un sapratu, ka tas ir mans. Linda darināja arī gredzenus un aproces-nu tādus precīzus,ar senatnes pieskārienu.Tad Ilze Mailīte Mailīšu aušanas fabrikā man noauda brunču audumu un kājautus. Arī kreklu es uzšuvu pati ar rokām, tā kā tam ir jābūt.Ar padomu palīdzēja  Aija Mālkalna no Austras rakstiem. Zābaciņus uztaisīja pastalu meistare Agrita Krieviņa -Siliņa. Komplektā vēl bija vajadzīgas adatu pinuma zeķes, es vēl pati to nemāku, tādēļ tās man uztaisīja Daina Ieviņa Dobelē. Villaini un galvas autu darināja Dagnija Pārupe, kuras meistarība šai jomā ir nepārspējama. Tad vēl daži sīkumiņi un tērps gandrīz gatavs.Šis tērps pie manis atnāca ļoti viegli. Un 2019. gadā 4.maijā tautastērpu parādē   “Tauta. Gods. Tērpi.” no rīta man Dagnija atnesa villaini, es to uzliku un sajutos kā savā otrā ādā. Šo tērpu velku brīžos kad pie zemes vairāk gribas būt-tas tāds stiprs un pamatīgs.

Ir man arī jau trešais-kā es saucu mans Mazirbes Lībiešu tērps.Arī šis pie manis atnāca pats.Gribēju tieši Mazirbes brunčus,bet,nekur nevarēju atrast.Tad atcerējos,ka 1976.gadā ar kori bijām kora nometnē Mazirbē un viesojāmies pie lībietes Kačas(Katrīna Krasone) un viņa tad stāstīja par savu tērpu un dziedāja mums lībiešu dziesmas.2019.gada vasarā Dundagas pilī nejauši sastapu Ilzi Kriķīti pie kuras Kačas brunči glabājas.Ieraudzīju un sapratu ,ka ir īstie.Aija Mālkalna uzņēmās noaust precīzu šo smalkvilnas brunču atdarinājumu,uzdarīja kreklu,ņieburu,arī vadmalas jaku,kurai audumu noauda Ilze Mailīte.Ilzei izaicinājums bija arī rūtoto villaini noaust.Zeķes-gan sarkanās gan rakstainās adīja Daiga Melnace,bet sievas cepurei košās puķes pēc savām sajūtām pati sacakoju.Šis tērps tāds košs,viegls un mazliet nebēdnīgs-to velku brīžos ,kad gribas mazliet kādu solīti virs zemes būt un pacelties spārnos.

Ilze Strēle,Jelgavniece ar saknēm Kurzemē.


 .