No košām pastalām līdz pašas gatavotam tautastērpam.

Mūsu stāsts sākās 2017. gada rudenī, kad latvieši visā pasaulē gudroja, kā sumināt Latviju simtgadē. Taču, kā jau tas mēdz gadīties, arī šis stāsts sākās it kā pavisam nejauši un kā aizraujošs piedzīvojums. Izdosies? Nu, kas to lai zina ... Jāpamēģina!

Rudenī dažas briselietes bija devušās uz arheoloģisko apavu meistarklasi Minsterē. Tur tapa arī neparastas rudzupuķu krāsas pastalas. Tad skaisto un neparasto pastalu fotoattēli aizklīda interneta bezgalīgajās ārēs, un arī citiem Briselē radās vēlme tādas darināt. Vārds pa vārdam, doma pie domas, dažas radošas sarunas, idejas un iedvesmas ratiņš tautastērpu darināšanai sāka griezties.

Tā Briselē apvienojās aizrautīgu un čaklu dāmu pulciņš, kas nolēma Latvijas dzimšanas dienu sagaidīt pašu darinātā tautastērpā. Un tālab viņas nolēma mācīties senus amatus un darināt jaunus vai izgreznot jau esošus tērpus.

Rosīšanās un rokdarbi pulcināja ne vien dziedošos, dejojošos un teātri mīlošos Beļģijas latviešus, bet arī radīja jaunas draudzības saites.  Daudzas no mums ikdienā bija pazīstamas jau iepriekš, tomēr mēs nezinājām, cik radošas un aizrautīgas  esam! Kurš gan pirms gada būtu domājis, ka tik daudz rokdarbus varam apgūt un tik daudz skaistuma radīt! Reizēm mums pievienojās arī latvietes no Luksemburgas, Vācijas un Francijas. Dažām tā bija iespēja sev atgādināt jaunības dienu aizraušanos, dažām – ar krāsām, materiāliem un iedvesmu radīta pozitīvo sajūtu terapija.

Kā simtgades gaidīšanas gads pagāja? Aizlidoja vēja spārniem! Skaistās krāsās, dzirkstošos smieklos, uzmundrinājuma vārdos, adatām ņirbot, šķērēm šņakstot, pērlēm ripojot …

Janvāris – Brunču mēnesis. Laikā, kad pie tautastērpu audējiem Latvijā jau bija izveidojusies garum gara pasūtījumu rinda, nospriedām, ka sāksim ar to brunču audumu izpēti un iegādi, kas jau noausti un gaida savus šuvējus un valkātājus. Apzinājām vai visas austuves Latvijā – cik grūta un vienlaikus atbildīga izvēle! Un tā sākās krāsaino, krāšņo un tik dažādo novadu brunču audumu ceļš uz Beļģiju – ceļasomās, lidmašīnās. Lielākās bažas pirmās meistarklases organizatorēm bija ne tikai par to, kā darbs veiksies, bet visupirms par to, lai ar brunču audumiem ceļā uz Briseli nenotiek nekas slikts. Briseles lidostā ar satraukumu tika gaidīts, kad ceļasomas slīdēs pa garo čemodānu lentu. Latvisko dārgumu pilnās somas beidzot “atbrauca”, un brunču šūšana varēja sākties.

Sirsnīgus pateicības vārdus sakām brunču šūšanas meistarklases rokdarbniecei Lailai no Alsungas un katrai “māceklei”, jo pirmie iedrošinājuma vārdi un savstarpējā palīdzēšana ne tikai iedrošināja mēģināt šo, daudzām no mums nezināmo, amatu, bet arī deva iedvesmu un prieku veidot jaunas meistarklases. Sadarbība ar Lailu izveidojās patiešām cieša, jo Laila uz Briseli brauca vēl divas reizes.

Februāris – Pastalu mēnesis. Jā, tādas kā skaistajā bildē no Minsteres meistarklases, tās iedvesmoja. Darinājām pastalas gan ierastos brūnos, dzeltenīgos, smilšu toņos, tādas, ko vilkt pie tautastērpa, gan arī zelta, sudraba, bronzas, rudzupuķu zilā un zaļā krāsā – pastalas, ko uzvilkt ikdienā vai svētkos, izvēlētam tērpam piešķirot neparastu, tomēr latvisku noskaņu.

Martā – Kreklu mēnesī – mācījāmies gan arheoloģiskā krekla darināšanas amata stiķus, gan etnogrāfiskā krekla šūšanas un izšūšanas noslēpumus. Ak, cik krekla šūšana patiesībā prasa lielu darbu!

Aprīlī – Zeķu mēnesī – adījām rakstainas zeķes un arī atminējāmies skolas gadu rokdarbu stundas, kad zeķu adīšana mums reizēm bija kā zobu sāpes. Un tad jau jūnijā mācījāmies aust jostas un prievītes.

Vasara pagāja, turpinot jau iesāktos rokdarbus. Saule, ģimene un maizes darbi dienā, savukārt rokdarbi naktī, nereti domājot par tām čaklajām rokām, kuras senatnē savus brīnumdarbus darinājušas vien skalu gaismā. Vairākas pulciņa dāmas varēja ar savu jauno tērpu dižoties arī simtgades Dziesmu un deju svētkos – gan lepni iet gājienā, gan izdancot rakstus koncertā, gan dziedāt Mežaparka kopkorī. Par to arī saņēmām ne mazums komplimentu no radiem, draugiem un paziņām.

Radošajām dāmām, vienai otru skubinot, atbalstot, uzmundrinot un slavējot, uz atvasaras laiku bija radusies pārliecība, ka var ķerties klāt jau daudz grūtākiem darbiem – gan etnogrāfisko vainagu izšūšanai, gan saktu un gredzenu kalšanai.

Novembrī – Cimdu mēnesī – ļāvāmies kustības “Cimdotā Latvija” iedvesmai un sev un saviem mīļajiem noadījām rakstainus cimdus.

Un 18. novembrī tieši rokdarbnieces aicināja visus Beļģijas latviešus uzvilkt jaunradīto vai sen iemīļoto tautastērpu un, dziedot tautasdziesmas tā, lai skan pa visu Briseli, kopā doties pie Briseles pilsētas simbola un lepnuma – čurājošā puisīša skulptūras, kura par godu mūsu zemei bija ģērbta Alsungas tērpā. Saulainā, vēlīnā rudens dienā valsts svētku pacilātība tika pausta arī dziesmās un danču soļos, kas nebeidza vien rimties. Prieks un lepnums, ka, kā iecerēts, uz dzimšanas dienas svinībām nudien varējām doties tautastērpā, ka šis gads, kas nesis prieku un varēšanas apliecinājumu, aizvadīts tik bagātīgi!

Kad valsts dzimšanas diena godam nosvinēta, mūsu tautastērpa stāsts vēl nebeidzas, iedvesmas ratiņš atkal kustas.

Jauns pavasaris, atkal marts, un šoreiz tas ir Ņieburu un jaku mēnesis. Ar tiem ir ļoti sarežģīti, tomēr izdevās uzšūt. Pašām jau neticas, bet taisnība vien ir. Nav melots, nudien nav.

Aprīlī, pavasara ziedu laikā, rokdarbnieču pulciņa dāmas katra savā izsapņotajā, izlolotajā, pašas darinātajā, dāvanā saņemtajā vai no citu paaudžu sievām mantotajā krāšņajā tautastērpā bildējās topošajai grāmatai “Mans tautastērps pasaulē”. Priecājāmies pašas par sevi un cita par citu! Nu smukas tak! Krāšņas! Un laimīgas! Ar saviem latviešu tērpiem pilsētā priecējām arī garāmgājējus un, mūs vērojot, apmulsušus Briseles viesus, ar smaidiem stāstījām par Latviju, par senatni, un par mums pašām.

Tagad skaidrs, ka mūsu tautastērpi ir kā Rīga – tie nekad nebūs gatavi, tos vienmēr var drusku pāršūt, papildināt, pāradīt, lai tērpu padarītu mazliet īpašāku. Tāpat kā sievām senatnē, arī mums gribas būt radošām un īpašām.

Un mums padomā jau atkal jaunas meistarklases un rosīga darbošanās. Ir tik labi, ka mēs Beļģijā satikāmies, sapazināmies, uzdrošinājāmies pamēģināt un iedvesmojām cita citu!

Lauma Rode,Rebeka Rode,Kurts Rode,Ilze Vesere,Ilze Kuniga,Ieva Brinkmane,Andra Baltmane,Dace Ulmane,Jēkabs Ulmanis,Kristīna Lange, Ilze Goldšteina-Yseboot.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .