Baiba Spruntule

Saulgriežu laika zāļu līkstis
vasaru šūpolēs šūpo.
Vasaras saulgriežu ziedu smarža!-
to plūstam caur smilgu skarām kā vēja pūsmu jūt.
Es esmu brīva kā cielava pļavu takās.
Es esmu brīva -
tā man klusums kalnu korēs caur vēju saka.
Es dzeru no platlapu koku lapām rasu
un tveru ar smalki svītrotu svārku malām
ziedu putekšņu krāsu.
Es esmu vasaras un savas dzīves vidū,
kur Saulgriežu laika zāļu līkstis
medainās bites ziedu šūpolēs šūpo.
/Dace Sadaka/


Laikam vēlme pēc Sava Tautas tērpa manī ir dzīvojusi visu laiku.
Skolā , dejojot tautas dejas, mani visvairak kaitināja tas, ka visām ir vienādi tērpi.
Man gribās SAVU . Un tā , tālajā 1985 vai 86 gadā , braucienam uz Brīvdabas muzeja gadatirgu,
es atradu Vidzemnieciski strīpainu kokvilnu , sašuvu brunčus un kreklu un biju gatava Tautumeita. (ir pat fotografija ).
Tā es katros jāņos tērpos, līdz sapratu, ka jātaisa kā pienākas.
Tā kā esmu no Gulbenes , tad par tērpa izskatu galva nebija jālauza. Sameklēju Gulbenes amatu mājā meistarīti Birutu , kura
uzauda fantastisku brunci , ar tik smalkam svītriņām, kādas nu nekur nebija redzētas.
Krekls un veste problēmas neradīja, bet svārciņš - izrādās tā sauca jaciņu, gan.
Kamēr vecajās PADOMJU LATVIJAS SIEVIETE piegriežņu lapās ( tās ar tautastērpu piegrieznēm esmu saglabājusi daudzas )
atradu meklēto . Īsti paskaidrojumu gan nebija , bet pakonsultējoties ar pieredzējušām šuvajām, atkodām mugurdaļas austiņu noslēpumu.
Un tā , nu arī man ir SAVS TAUTAS tērps.
Baiba Spruntule,Auces novads,Vītiņu pagasts
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .