Santa Graudiņa

Ikviena maza meitene - un arī ne tik maza - sapņo būt princese un valkāt princešu kleitas. Man kopš bērnības ir licies, ka tautastērps - tā ir tā pati princešu kleita. Kad tāds mugurā, mugura iztaisnojas, zods gaisā un pašapziņa līdz griestiem, gluži kā princesei.

Reiz agrā jaunībā posos kādam koncertu izbraukumam ar tautas deju kolektīvu. Iepriekšējā vakarā tērpi katram bija jāņem uz mājām, lai iepakotu čemodānos. Šito laimi! Braucu mājup no Rīgas uz Siguldu. Ar vilcienu. Uz rokas septiņi - septiņi! - pilnie tērpu komplekti! Vēl tai pašā vakarā novedu izmisumā savu mammu, kurai nācās pacietīgi izturēt visai garu modes skati manā izpildījumā.

Tautastērps man bija arī mājās: vecmammas dzimtās puses Zemgales tērps, viņas jaunībā darināts, bēgļu gaitās Otro pasaules karu izstaigājis, nosargāts. Diemžēl ne līdz galam nosargāts - jau daudz vēlākos gados brunčiem bija tikušas klāt kodes... Toties smalkais, teju simtgadīgais linu krekls - tikpat nevainojams kā vecmammas kāzās!

Latvijas simtgadei tuvojoties, man kļuva skaidrs: tērps beidzot ir jārestaurē! Brunčus - ar visiem kožu posta darbiem - nosūtīju audējai Rasai Ozoliņai, kura piemeklēja īstās krāsas, noauda arī villaini - skaistu un milzīgu kā divguļamā sega -, un es atkal tapu princese! Un kā gan ne, ja pirmā tautās iziešana vecajam/jaunajam tautastērpam bija nekur citur kā Parīzē, Orsay muzejā, simtgadei veltītā latviešu koru koncertā. Manai mīļajai omammai dzīves laikā, protams, nebija lemts tur nokļūt, taču man nav nekādu šaubu - tajā brīdī tur bija arī viņa. Kopā ar mani. Un kopā ar savu tautastērpu, kurš vienos gados ar Latviju.

 .