"Dvielītis līdz šim vairāk nekā 30 gadus glabājās pie Initas Audzes, kura dzīvo Kuldīgā. Ap 1990.gadu viņa to mantoja no savas vecmammas Emmas Audzes. Emma šo dvielīti saņēma no savas vīramātes Billes Rumbenieces (Dec. 1886. - jūn. 1986.), kuru visi sauca par Vecātiņu. Vecātiņa izmācījās un strādāja par vecmāti, tādēļ ieguva tādu “segvārdu”.

Kad Billei bija 16 gadu, viņu izprecināja krietni vecākam vīram, kur laulībā piedzima divi bērni - Otīlija un Jānis. Jānis bija Emmas vīrs, tātad Initas Audzes vectēvs. 1. Pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Jau tur Vecātiņa strādāja par vecmāti. Pēc kara ģimene atgriezās Latvijā, dzīvoja Snēpelē, kas ir 18 km no Kuldīgas. Drīz vien Vecātiņas vīrs nomira. 1920. gadu otrajā pusē viņa apprecējās otro reizi ar Rumbenieka kungu, un ģimenē piedzima meita Ārija.

Snēpelē Vecātiņai bija pašai savs darba kabinets. Viņa bija vecmāte Snēpeles un Raņķu (netālu no Snēpeles) pagastos. Ļoti pieprasīta un cienīta mediķe, arī diezgan turīga.

2. Pasaules kara laikā sākās jukas. Divreiz Vecātiņa slēpa savus iekrājumus, tomēr nesekmīgi - viņu apzaga. Bet meita Ārija izceļoja uz Rietumiem, kad viņai bija vien 18 gadu. Gaidot meitu Āriju Rumbenieci atpakaļ mājās, Vecātiņa uzauda dvielīti un uz tā izšuva meitas vārda monogrammu. Tomēr Ārija Latvijā neatgriezās. Ģimene īsti nezina, kāds bija viņas tālākais liktenis, kaut arī centās ar dažādu paziņu un starptautisko organizāciju palīdzību viņu meklēt. Bija minējumi, ka viņa dzīvo ASV vai Austrālijā, bija precējusies, iespējams, ar kādu virsnieku, kura darba pienākumu dēļ ar radiem Latvijā nedrīkstēja sazināties. Vecātiņai mājās pie sienas visu mūžu bija ierāmēta Ārijas fotogrāfija (šobrīd nav zināms, kur tā palikusi).

Dvielītis ar monogrammu “AR” visus gadus “gulējis” skapī kā piemiņas lieta. Tagad Initai Audzei gribētos, lai to lieto, lai tas tiek laists pasaulē, īpaši - Dziesmu svētku laikā. Lai tam ir piedzīvojumi, lai tam sanāk padancot un būt ievērotam."