Marta Ence

  Guļbaļķu lauku māja. Dzīvojamā istaba ar saimes galdu, tēva ēveļbeņķi, skapi un stellēm. Gultas, darbdienās pārklātas ar "lupatu deķiem", kur bērniem dzīvoties. Gultas veļa - palagi, spilveni, "cisu maisi"- no liniem, svētkos  - krāšņas šatiera, dreļļu un trinīša vilnas segas. To visu arvien " redzu". No dažu aitiņu vilnas un pašaudzētiem liniem bijām apģērbti paši - vecāki un 6 bērni un iekārtota istaba. Kā jau laukos - visu ražojām paši.  Nezinu,  kā būtu veidojušās manas dzīves gaitas, bet visu dzīvi sagrieza virpulī karš...

   Taču dzīve neapstājās; skolas,  darbs, jau pašai sava ģimene. Dzīves ceļi un pagriezieni pagājušā gadsimta 60-jos gados aizveda Bulduros. Tur satiku skolotāju Ernu Liniņu, kura bija "pārņemta" ar aušanu (pati bija agroķīmijas skolotāja). Tālākais - kā pa sapņiem. Erna aizveda mani uz toreizējo Lielupes kultūras namu, kur darbojās aušanas pulciņš.  Noaudu pirmo dvielīti, pirmo galdautu,  pirmo gultassegu. Tā gandrīz 30 gadus. Bezgala interesanta, aizraujoša,  mistiska un reizē ļoti darbietilpīga nodarbe. Parādījās arī novērtēti darbi - izstādēs  Jūrmalas pilsētā,  Tukumā,  Lapmežciema muzejā, Salacgrīvā,  Siguldā,  Jērcēnos ( Strenču novads), Dānijā,  Somijā, vairākkārtīgi Bulduru dārzkopības skolā un, kopš 1990.gada, visu Dziesmu svētku Lietišķās mākslas izstādēs. 
       Pavisam nopietni varu apliecināt, ka aušana ir simboliska pasaules radīšana.  Tāda ir seno ēģiptiešu atziņa.
       Marta Ence.
    Bulduros. 
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .