Irbe Sedleniece

Mans tautastērps ir dārga vērtība. Ne tikai bagāts, bet arī dikti tuvs. Tā ceļš sācies Latvijā un pašlaik turpinās šeit pat. Nācis tālu ceļu, lai tiktu pie manis. Ceļojis uz Zviedriju, tad atkal uz Latviju, tur gozējies saulītē XX Vispārējos Latviešu dziesmu un deju svētkos Mežaparkā. 

Manās rokās tautastērpu nodeva tā darinātāja un valkātāja-Silvija-vectēva krustmāte. Ar lielu uzmanību dārgo nastu atvedām atpakaļ uz Latviju. Es vēl biju maza, man ļoti gribējās tautas tērpu ar villaini, kurai ir piekariņi, kura skan pie katras kustības, es nedomāju, ka varu valkāt tādu zīļu kroni, kurā, iespīdot saulei, atspīd krāsaini lāsumi, kur ir saktas, kuras skan pie katras kustības. Es domāju, ka esmu par parastu, par mazu, ka tautastērps pārāk grezns. Šim tautas tērpam nepiestāv nīkulīga stāvēšana vai šaubas par tā nēsāšanu.

Sākumā savu goda tērpu sanāca reti uzvilkt. Pārsvarā tikai uz Jāņiem. Tagad, kopš nonācuSkandiniekos, sanāk ar tautastērpu rotāties biežāk. Esmu iedzīvojusies. Esmu pārliecināta, ka tas kalpo nu jau kā pazīšanās zīme. Ļaudis mani nepazītu, ja būtu ietērpusies svešā tērpā.

Irbe Sedleniece,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .