Ilze Kuniga

   Šķiet, tautastērpi vai to detaļas ir bijuši man apkārt visu laiku, kā nekā, esmu vienmēr dziedājusi koros. Bet līdz (teikšu jau godīgi – gandrīz, jo vēl dažas detaļas tikai top) savam tautastērpam esmu tikusi vien Latvijas simtgadē. Par to īpašs paldies iniciatīvai radīt katram savu tautastērpu par godu valsts dzimšanas dienai. Un jo sevišķi uzņēmīgajām Briseles meitenēm, kas, par spīti aizņemtībai, brīnumainā katrā tomēr bija spējušas atvest meistares uz Beļģiju un sapulcināt mūs visas uz to darināšanu.

   Bet sākās tas viss tā… Man ir kādi četri vai varbūt pieci gadi. Daudz laiku pavadu ar savu tanti Dzidru, vecāko mātesmāsu, sauktu ģimenē par Gigu. Giga ikdienā vienmēr piesprauž kādu no savām saktiņām – dažas saktiņas pat ir ar sarkanu aci... Man tās šķiet burvīgas! Un Gigai ir arī dzintara krelles, jā, pat vairākas! Un sudraba gredzens ar milzīgu dzintaru! Esmu apburta, vēroju, un gaidu, kad man tas derēs!

   Esmu nu jau drusku paaugusies, un Giga mani ir paņēmusi līdz pie kādas vecākas kundzes, kuru, kā viņa saka, sauc Čiekurkalna Alma. Dzivo tā Alma kādā Čiekurkalna šķērslīnijā, mazas mājelītes otrajā stāvā. Čiekurkalna Alma Gigai šuj tautastērpu! Brunči jau ir gatavi, lieli, smagi, drēbe šķiet, kož tāpat kā vilnas zeķes... Giga saka, skaties, Ilžuk, tā ir īsta vilna! Taustu, bet diez ko neesmu paarliecināta, kā to varētu valkāt. Redzeesim! Nākamajā reizē, kad ierodamies, ir jau gatavs krekls – ar sīkiem un smalkiem izšuvumiem, gluži kā manas kleitas, pat vēl smukāks! Un vēl pēc tam – ak, tā taču ir kā šalle, kā lakats, kā sega. Nez, kur tādu? Giga saka, tā ir villaine, ko liek pa virsu. Nu, ja villaine, tad villaine. Un tai ir dzeltenu, sarkanu, zaļu un zilu krāsainu dzīparu saulītes un bārkstis! Skaisti! 

   Iet laiks, esmu jau pusaudze, un kopā ar Gigu un viņas draudzenēm dodamies vilcienā uz Lielvārdi. Iesim uz muzeju pie Neretnieces. Kāpēc, prasu - tur būšot pārdomu trešdiena, man atbild. Kādas pārdomas, par ko? Neko nesaprotu, bet liekas interesanti un mazliet noslēpumaini. Kad izkāpjam Lielvārdes stacijā, satiekam vēl vairākus paziņas, dodamies uz muzeju. Anastasija Neretniece mūs sagaida, un viņai ir neredzēts sarkanmelni rūtains sarafāns. Giga paskaidro, ka tie ir Lielvārdes brunči. Un vēl ir arī milzīgi gara josta ar daudziem rakstiem… Savāda un ļoti skaista. Sanākam, runājmies (es gan tikai klausos) dziedam dziesmas. Tautasdziesmas. Un dažas citas. Mums spēlē kokli un dzied Maija Cālīte – Gigas labākā draudzene un faktiski arī vēl viena mana tante, tikpat kā Giga. Maijas tante nāk pie mums uz visādām ģimenes saiešanām. Vienmer ar savu kokli. Un arī Maijas tantei ir skaistas saktas un gredzeni. Runājam un dziedam par Latviju.

   Atmiņu daudz un daudz… Un visskaistākie ir Jāņi. Braucam uz Lapmežciemu pie Niedrēm. Jānis un Austra mūs sagaida savos Jūras Zīriņos – mājiņā ar niedru jumtu pašā jūras krastā, ar zālīti lidz pat kāpām. Smaržo pīrāgi, un citi gardumi, alus, kvass. Dodamies uz pļavu lasīt jāņuzāles. Vijam turpat mājas mauriņā vainagus. Tad visas ar Gigu, Maijas tanti un viņu draudzenēm velkam mugurā tautastērpus. Man jau īsti nav, bet Maijas tante ir aizlienējusi svārciņus, viņa saka, tie ir stilizēti. Lai vai kā, bet jūtos līdzīga visām. Un tad sākas dziesmas, kas turpinās līdz pat saulītei no riita. Neaizmirstami, šīs īpašās sajūtas mani ir pavadījušas visus šos gadus… 

   Nāk un iet dziesmu svētki, velku mugurā Piebalgas, Vidzemes ziemeļu un Rīgas tērpus, kur nu kuro reizi dziedu, un zinu, ka reiz arī man būs pašai savs tautastērps. 

   Nu esmu jau ilgus laiku Briselē, un, šķiet, kas gan varētu mani pamudināt gatavot tautastērpu šeit? Tas taču sarežgīti, un droši vien dārgi! Tads kā svētums, ko nemaz tā katrs pats uz šujmašīnas taču nešuj. Bet izrādās, ka var visādi! Feisbuka Briseles lapā gada sākumā ir ziņa, ka būs meistarklase brunču šūšanai. Ko?! Es ar’! Un jau drīz vien sēžu kopā ar sen nesatiktām un pavisam jaunām sejām. Esmu izvēlējusies Liepas brunčus, ko audusi Dagnija Kupče Cēsīs. Gribēju jau gan ko sarkanu un košu, Augšzemi! Tādu steigā vairs neatrast, to tad vēlāk. Liepas brunči top krāsaini, un jau drīz ir velkami. Līdz koru koncertam Orsē muzejā Parīzē, kur dziedam kopā ar Parīzes, Strasbūras un Luksemburgas koriem, esmu arī uzšuvusi kreklu (apkaklīte top koncerta iepriekšējā dienā, Sēnas krastmalā). Koncerts ir skaists, Orsē muzejā ir izstādītas baltiešu impresionistu gleznas, dziedu pie Purvīša un Rozentāla Parīzē pati savos brunčos un kreklā. Frančiem acīs asaras…

   Un esmu gatava Dziesmu svētkiem! Jaku ar austiņām man uzšuj Astrīda Skudrīte. Mamma sadabūjusi zeķes. Par to visu priecīga un lepna stāstu Gigai. Giga mazliet apmulsusi… Prasa, bet kā tad ar manu tērpu, vai tad to neņemsi vairs? Tev tak taupīju... Mierinu, ka tas man būs īpašs, ar vēsturi, bet otrs – paštaisīts. Vilkšu abus! Un Giga priecājas. Velku uz dziesmu svētkiem arī viņas skaisto villaini. Taisnību sakot, esmu pateicīga par to arī no praktiskās puses, jo esmu kārtīgi sagatavojusies vēsajai Latvijas vasarai, kas šoreiz dziesmu svētkos tāda patiešām ir. Esmu laimīga, dziedu kopkorī blakus savai kora draudzenei ar citiem kora draugiem, pati savā tērpā, kas ir drusku kā līgavai – paštaisīts, mantots, pirkts, aizdots… Uz ātru roku vēl paspēju uzšūt kreklu arī savam dēlam, kurš piedalās teātra izrādē. Iesim abi gājienā! Giga ir skatījusies televīzijā, jo viņa vairs laukā nedodas. Viņas draudzenes ir bijušas koncertos Mežaparkā un Esplanādē un gājienā, gaidījušas mani, fotografējušas un priecājušās kopā. Esmu piepildīta! 

   Gigas kopš februāra ar mums vairs nav, bet viņas tērps dzīvo pie manis Briseles mājā. Gandrīz ikdienas to aptaustu un domāju par savu Gigu. Turpinu šūt vainadziņu ar tūkstots pērlītēm. Ņieburs izgriezts un sasprausts. Un jau rindā gaida ugunīgs Alsungas brunču gabals māsīcai. Un zinu, ka būs vēl. Gribu dot, tāpat kā reiz man ir dots – caur tērpu un dziesmām viss latviskais. Man ir divas krustmeitas, un, kas zina, būs meitas reiz arī manam dēlam. Tad katrai tiks kas no mana un Gigas tērpa glabāšanai, zināšanai un, cerams, arī kārtīgai valkāšanai. Zināt un atcerēties, ka esam piederīgi. Savai zemei, savai tautai, savai Latvijai, lai vai kur dzīve ir aiznesusi. Un, lai mums vienmēr paliek sirdī un domās, tie, kas reiz ar mīlestību un sirdsgudrību devuši mums. Paldies!

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .