Līga Driķe

   Mans tautastērps lēni nāca pie manis.

   Mantojumā nekas nebija palicis, manai vecmāmiņai nebija sava tautastērpa – korī nebija dziedājusi, ikdienā arī nav bijis vajadzības, jo “kas nu ies pašaustu valkāt, ja veikalā var nopirkt smalkas drēbes un pate sašūt pēc modes lapas”.

   Man stipra tautastērpa vilkme sākas, skolā strādājot un literatūru mācot. Krišjāņa Barona jeb Barontēva dzimšanas dienā, kas Ikšķiles skolā jau astoņdesmitajos gados tika plaši svinēta Folkloras nedēļā, tā vien gribējās tautastērpā uzposties.

  Deviņdesmitajos gados man un abām meitām bija gandrīz kā tautasdziesmā par trīs māsiņām, kas lika vienu vainadziņu. Krustmāte Maija vienai meitai uzdāvināja Zemgales brunčus, bet otrai jostu. Tos arī trijatā izmantojām pēc vajadzības un bieži. Vēlāk iegādājos trīsdesmitajos gados darinātu Zemgales kreklu. Tad pamazām izklīdām pasaules tālēs un vajadzēja katrai sākt par savu tautastērpu gādāt.

  Tas, ka man būs Zemgales tautastērps, bija skaidrs jau no sākuma. No savām saknēm nevar aizbēgt, Zemgales māls, lauku plašumi un augstās debesis cieši tur klāt, lai gan 27 gadi nodzīvoti Ikšķilē, divi gadi pagājuši Briselē, bet divpadsmit gadi Luksemburgā. Esot ārpus Latvijas, bieži rodas vajadzība tērpties tautastērpā, arī nedziedot korī un nedejot tautas dejas – Valsts svētkos, Neatkarības deklarācijas dienā, Eiropas dienā, Jāņos, folkloras festivālos. Tautastērps ir ne tikai mūsu krāšņums, bet arī nacionālā vizītkarte.

  Esmu dzimusi Jelgavā un uzaugusi Zaļeniekos, tāpēc man gribējās tautastērpā apvienot abu šo Zemgales vietu iezīmes. Un tā, Latvijas simtgadei tuvojoties, pamazām sakrāju pilnu pūru jeb manu Zemgales tautastērpu – brunči Zaļenieku rozīšu rakstā, ņieburs un josta no “Senās klēts”, saktiņas Ikšķilē rotkaļa Pāvila Lepera izkaltas, krekls ar netradicionālu piegriezumu un tilla mice pēc Jelgavas tautastērpa parauga Londonā Lienes Andrusjakas darināti, ap mici sienamais zīda lakats arī no Londonas, bārkstainais brokāta lakats no Cēsu vēverīšām draudzenes Ilgas dāvināts, kurpes vācu bodē pirktas, pastalas meitas Ilzes darinātas, bet baltās linu zeķes manis pašadītas un divi cimdu pāri Zaļenieku rakstos arī.

  Latvijas simtgade Zemgales tautastērpā godam sagaidīta Luksemburgā!


Līga Driķe

2019.gada vasarā

Luksemburgā

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .