Ilze Vesere

Kā Kurzemes tautastērpi atnāca pie manis

   Skolas tautas deju koncerts un rūtainais Lielvārdes sarafāniņš, mirdzoša saktiņa un pastalas, glīti sapītas bizes un satraukums sirsniņā – tāds manās pirmklasnieces acīs ir pirmais tautastērps. Vēlāk vidusskolā – atmodas laiks, atkal tautas dejas, Dziesmu un deju svētki, koncerti un dažādi tautastērpi no kultūras namu krājumiem. Ik pa laikam pazibēja doma, ka vajadzētu arī savu tērpu iegādāties vai varbūt pat pašai darināt, jo rokdarbi nebija sveši. Tomēr tālāk par skolas darbmācības stundu pamatiem nebiju tikusi, vienīgi adīšanai savā laikā tika atvēlēts daudz laika. Un kuru tērpu izvēlēties? To ir tik daudz! Mums ir liela un plaša dzimta, gandrīz visi Latvijas novadi kopā satikušies. Uz 18 gadu jubileju krustmāte man uzdāvināja Zaļenieku jostu, jo manas mammas dzimta nāk no šī Zemgales pagasta. Tomēr šī novada brunči man nelikās tik skaisti, kā gribētos; es vēlējos ko košāku, greznāku, mirdzošāku. Varbūt kaut ko no Alsungas suitu mantojuma? Kaut arī vecvecāki nākuši no dažādām Kurzemes vietām, tomēr ar suitiem manai ģimenei nebija saistības, lai arī es pat centos ko sameklēt. Tā arī doma par savu tautastērpu ilgu laiku palika tikai doma…

   Pēc daudziem gadiem atkal tautas dejas … Kad kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi Briselē un es pieteicos dejot Briseles latviešu dejotājos, neticēju – deju pulciņam ir tieši Alsungas krāšņie tērpi un katrs dejotājs tērpu gādā sev pats! Tā mans izsapņotais tērps pats pie manis atnāca, nevajadzēja vairs meklēt saistību ar dzimtas izcelsmi, vajadzēja tik to tērpu sagādāt. Un tad sākās interesantākais – man nācās savu tērpu sarūpēt lielā steigā, jo tikai divus mēnešus pirms 2013. gada Dziesmu un deju svētkiem uzzināju, ka būs jāpiedalās. Diemžēl visi meistari Dziesmu svētku gada pēdējos mēnešos bija aizņemti un neko pasūtīt vairs nevarēja, tikai saktiņu, brunčus un jostu varēju iegādāties pie meistarēm, ne visu tērpu. Vienīgais variants – trūkstošo darināt pašai! Vai tiešām? Un pa kuru laiku? Un vēl esot Briselē! Rakstaino zeķu adīšana bija pirmais izaicinājums, tomēr ar to godam tiku galā. Ar šūšanas darbiem palīdzēja draudzenes Dita un Sigita. Taču vajadzēja arī skaisto smeldžoto pērļu krādziņu un pērlēm izšūto ņieburu. Tā nu pirmoreiz mūžā ķēros pie pērļu izšūšanas, un pati sev par pārsteigumu Deju svētkos Rīgā jau dejoju daļēji pašas darinātā tērpā. Tagad skaidrs – visu var iemācīties un izdarīt, ja grib un ja vajag ☺.

   Un tad jau nākamie Dziesmu un deju svētki – simtgades. Kādu no dejām vajadzēja dejot “vienkāršos, svītrainos brunčos”. Ārvalstu kolektīvos lielākoties tā ir – tērpi jāgādā pašiem. Man tādu vienkārši strīpainu brunču nebija, vienmēr no māsas, mammas vai kādas draudzenes aizņēmos, bet uz svētkiem tomēr gribējās beidzot sagādāt savējos. Atkal jautājums – kurus? Vēl arvien man patīk tie košie, ar sarkanām svītrām. “Latviešu tautastērpa” grāmatās uzreiz ievēroju košos Nūrmuižas brunču variantus, un, tā kā vienas manas vecvecmammas dzimta dzīvojusi turpat netālu, citā Talsu novada pagastā, tad ilgi galvu nelauzīju. Man bija svarīgi, lai brunči patīk, nevis lai tiem ir tieša saistība ar kādu no plašās dzimtas vietām. Dzīvojot citā valstī, uzstāšanās bieži ir tieši sveštautiešiem, un tad gribas izskatīties krāšņi un koši, negribas to “Latvijas pelēko” un zemes krāsas, lai cik arī skaistas tās būtu citā vidē. Un tā sākās ceļš uz manu “Talsu novada tērpu”, kā esmu to nosaukusi.

   Tomēr mans pašdarinātais “Talsu tautastērpa stāsts” sākās nevis ar brunčiem, bet ar draudzenes Laumas publicētu rudzupuķu krāsas pastalu bildi Facebook galerijā, kas man tik ļoti iepatikās. Vārds pa vārdam, ideja pie idejas, kopīgas pusdienas, līdz nolēmām – jāorganizē pastalu darināšanas meistarklase un jāaicina ciemos meistares no Latvijas! Jo arī pastalas man dejām vajadzēja. Kāpēc nepamēģināt ko jaunu iemācīties? Tad vēl dažas jautras sarunas, un dzima traka ideja: ja jau organizējam pastalu darināšanu, tad arī tautiskos brunčus varam šūt! Un tā arī aizsākās mūsu skaistais tautastērpu darināšanas nodarbību cikls visa simtgades gada garumā, jo, izrādās, ideja par savu tautastērpu virmoja gaisā visapkārt un arī citas dāmas Briselē sev vēlējās uz simtgades Dziesmu un deju svētkiem ko tautisku radīt. Tā mēs, daudzas radošas un aizrautīgas sapņotājas, kas ikdienā strādā pilnīgi citās jomās (mūsu vidū ir Eiropas Savienības ierēdņi, tulkotāji, ekonomisti, marketinga speciālisti, fotogrāfi u.c.), satikāmies, sapazināmies, sadraudzējāmies un brīnumskaistas lietas radījām, viena otru uzmundrinot, atbalstot un iedvesmojot. Turklāt daļa no mums ar dažādajiem rokdarbiem līdz tam bija “uz jūs”. Pēc košajiem brunčiem un krāsainajām pastalām šuvām un izšuvām baltos linu kreklus, adījām zeķes un audām prievītes. Un tā dažos mēnešos, iepriekš to nopietni neplānojot, tautastērps deju svētkiem man bija gatavs! Ar lielu prieku un lepnumu es savā tērpā dejoju Simtgades deju svētku laukumā! Pašas darinātā tērpā!

   Viss stāsts par manu Talsu novada tautastērpa darināšanu man ir īpašs, jo daudz ko es darīju pirmo reizi – es nekad nebiju šuvusi tautiskos brunčus, izšuvusi linu kreklu, darinājusi pastalas, kalusi rotas.

   Par saviem skaistajiem brunčiem lielu paldies es saku audējai Zanei NeilandeiSieradzkai, ar ko sapazinos Facebook un kas uzreiz piekrita pavisam īsā laikā uzaust vajadzīgo audumu. Viņa ar lielu rūpību meklēja vajadzīgo krāsu dzijas un piekrita uzaust audumu pēc manis izvēlētiem krāsu toņiem, tomēr saglabājot Nūrmuižas brunču auduma rakstu un Talsu novadam raksturīgās krāsas. Neticami, bet, neskatoties uz to, ka visa saziņa mums bija tikai internetā, apmainoties krāsu salikumu bildēm un pārdomām, audums sanāca tieši tāds kā gribēju! Tā 21. gadsimtā top sensenas un tradicionālas lietas! Tāpat arī saku milzīgi lielu paldies Alsungas rokdarbniecei Lailai Puķītei, kas vairākas reizes brauca pie mums uz Briseli un noticēja, uzticējās un ierādīja dažādo rokdarbu smalkumus. Laila mūs iedvesmoja, atbalstot pat vistrakākās un neticamākās idejas un uzmundrinot, kad likās, ka nekas nesanāk un jāmet miers trakajām iecerēm.

   Lielākais mana “Talsu tautastērpa stāsta” pārsteigums nāca tad, kad brunči bija jau uzausti – no valsts arhīviem mūsu ģimene uzzināja, ka viena mana vecvectēva dzimtā vieta ir tieši Nūrmuiža (!!!), un tas nevienam iepriekš nebija zināms. Tā arī šis tērps, kam, izrādās, pat ir tieša saistība ar dzimtas vietu, pats atrada ceļu pie manis. 

Ilze Vesere