Ilze Kaša

Tas būs stāsts par svētkiem un dziedāšanu,
par ceļu un dzīves svinēšanu,
par brīvību,
kas putnam liek tapt dzīvam,
par klusumu,
kas ieausts bezgalībā.
Tas būs stāsts aiz ziedoša zedeņu žoga,
kur paslēpes spēlē ielu bruģis un rudens lapas,
kas vējā aizsniedzas līdz debesu skarām-
laimei - dziedāt, dejot un just - tieši pretī,
ne garām.
/Dace Sadaka/

   Šis laikam īsti nebūs par senču,mantojumu. Apzināti līdz savam tautas tērpam nonācu tikai nokļūstot folklorā. Tas drīzāk būs stāsts par folkloru, Dandariem un tautas tērpu. Līdz tam biju kādos pasākumos skolā uzvilkusi, bet nekad tā īsti to vērtību nebiju apzinājusies. Kādu laiku jau dzīvoju Rīgā un izdomāju, ka gribu dejot. Biju jau atradusi vienu deju kopu, kad pamanīju "Draugu"albumus šķrstot puisi krekliņā ar uzrakstu "Heijā Dandari!", un apskatījos, kas tie Dandari īsti ir. Mājas lapā bija info, ka notiek uzņemšana, piezvanīju, noskaidroju, ka droši varu pievienoties un izlēmu. Pirmais mēģnājums bija interesants, jo patiesībā es nemaz nezināju uz ko esmu aizgājusi, biju domājusi, ka aiziešu un dejošu. Bet nē, mēģinājums sākas ar dziedāšanu, stāvu aplī domāju, nu labi dziedāšu - no sākumā tā piesardzīgi, beigās jau drošāk, tad sākās rotaļu daļa, kas mani vispār sajūsmināja (Paralēli gan visu laiku domāju, kur īsti esmu nokļuvusi), tad iesildīšanās, tad dejošana. Iznākot no mēģinājuma es biju sajūsmā, man atkājās pilnīgi jauna un pārsteidzoša pasaule. Tajā vakarā, man šķiet, es apzvanīju visus, sajūsmā stāstot, kur esmu nokļuvusi. Tā nu es nokļuvu folkloras pasaulē un ātri vien sāku domāt par savu tautas tērpu. Tā kā nāku no Bauskas novada, tad izdomāju, ka vēlos Zemgales tērpu un atliek tik vēlēties. Mamma uzzināja, ka mana bijušā bērnu dārza audzinātāja pirms 20 gadiem ir uzaudusi brunčus, bet nav pabeigusi, tā es ātri vien tiku pie brunčiem, kas bija mans pamats tautas tērpam. Iesākumā visu pasūtīju, lai sašuj, bet tagad jau pati šuju gan kreklus, gan vestes. Villane ir mīļa dāvana no maniem draugiem.

Ilze Kaša,Rīga