Sandra Kalniete

   Tautastērpa stāsts veidojies līdz ar citiem dzīves notikumiem, tie viens otru papildina, bagātina un savijas kopstāstā. 

   2005. gadā netālu no Alsungas vīrs nopirka lauku mājas. Tās bija ļoti nolaistas, tomēr mēs nolēmām tās atjaunot. Īpašumā izrakām arī dīķi, kuram malas nenolīdzinājām, bet vienā dīķa pusē uzbērām smilšu kalnu.

   Aiznākamajā gādā Alsungas baznīcas draudze lūdza, vai mēs piekristu, ja kalna galā uzstādītu krustu un katru gadu maijā tur notiktu dziedājumi par godu jaunavai Marijai. Mēs piekritām, un šī krusta uzstādīšana mūs padarīja pieņemamākus Alsungas cilvēkiem. Es vairs nebiju TĀ rīdziniece, kas atbraukuc un aizbrauc. Savukārt es sajutu, ka gribētu suitu tautastērpu! 

   Jau paviasm drīz dziedājumi pie mūsu kalna krusta mani saveda kopā ar meistarieni Margrietu Smidrovsku, kura man šo tautastērpu izveidoja ar visām tamborētajām aprocēm, zīļu apkakli, jostu, košiem brunčiem, sakšu jeb ”trako drānu” un vadmalas jaku.

   Man vēl vajadzēja pašai atrast vilnas vai linu zeķes, kā arī visu to lakatu daudzumu, kas iederas suitu tautastērpa kopumā. Lakati šobrīd man ir jau 8-9, jo visur, kur esmu braukusi, es esmu meklējusi piemērotus lakatus.

   Visgrūtākais, protams, bija atrast zīda lakatu ar bārkstīm. Es uzzināju, ka tādu varētu nopirkt Bavārijā vai Austrijā. Bavārijā to gan neatradu, bet Vīnē es to atradu un biju ļoti priecīga, jo krāsas šķita ļoti pieskaņots Alsungas tērpa toņkārtai.

   Man bija arī sagša noausta, bet tādai mūsdienās austai „trakai drānai” ir pārāk mīksts kritums, tā ir relatīvi irdena, jo tagad to auž no smalkvilnas - Alsungā ir aušanas darbnīca, kur vietējās aušanas meistares auž visu iespējamo! Bet man ļoti gribējās dabūt arī to veco, no pašvērptas pacietas vilnas, kas ir ar patīnu, tādu īstu. Ieminējos par to vienai no dižajām suitenēm, kura pārzina visu savā novadā, un pēc kāda laika es no viņas saņēmu ziņu – izrādās, ka esot kāda ģimene, kura vēlas no savas “trakās drānas” šķirties. Un tā es tiku pie īstas “trakās drānas”, kurai ir arī tā skaistā patīna un koša, noturīga krāsa.

   Tad sekoja notikums, kurš mani mudināja pielikt pēdējo akcentu tērpā, un tā bija burbuļsakta. “Senā klēts” bija iecerējusi tautastērpu gājienu no Rātsnama pāri tiltam uz Nacionālo bibliotēku ar vainagu iemešanu Daugavā, un es arī tiku uzaicināta. 

   Burbuļsaktu, kuru darinājis meistars Jānis Cars, man iedāvināja mans vīrs, jo viņam likās: „Ja reiz briljantus es tev neesmu dāvinājis, tad vismaz varu uzdāvināt īstu burbuļsaktu.” Esmu viņam ļoti pateicīga par šo dāvanu! Tā ir kā īsts spožs dārgakmenis manam tautastēpam!

   Savā tautastērpā piedzīvoju ārkārtīgi skaistu ceremoniju – kādos svētkos dižās suitu sievas dziedādamas mani ieģērba jauniegūtajā tautastērpā. Pasākums notika Alsungas pilī, un man ir foto no tā brīža kopā ar manu tēvu un mazdēlu. Tas bija gan emocionāls piedzīvojums, gan arī sava veida praktiskā mācību stunda, kur ceremonijas laikā pareizā secībā pēc kārtas katru apģērba gabalu man uzvilka, pareizi apsienot jostu, pareizi uzsienot ragalakatu. Ručs - viena no dižajām suitenēm - toreiz man aizdeva savu galvas lakatu, jo man tobrīd vēl lielā zīdeņa nebija, un aizdeva man arī savu burbuļsakstu.  Tā nu esmu uzņemta suitos, bet, protams, ka es apzinos, ka neesmu īsta suitene, jo suitu identitātes neatņemama daļa ir katoļticība. Es piederu pie luterticības kā jau lielākā daļa gan kurzemnieku, gan vidzemnieku, jo manī abas šīs asiņu līnijas ir krustojušās. Tomēr ar sirdi es piederu suitu novadam.

Sandra Kalniete,Brisele-Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .