Liene Elza Binde

Jūra trejus ceļus skrēja ozoliņa viducī.
Tur , aiz vēja auseklīti
tā ka smalku pļavas ziedu
kalvē baltu kaldināju.

Izbalotu lina svārku
saulītē žāvināju,
lai ne sīka kukurznīža
baltu dienu nemelno.

Skan manī vēji, skan manī soļi,
skan manī dziesmu trejdeviņi oļi -
tie gludie ne šķautnainie,
tie maigie ne raupjainie,
tie saules mīļotie un vētru graizītie,
Skan manī vēji, skan manī soļi.
/Dace  Sadaka/

   Es domāju, ka vecāki man to man ielikuši šūpulī. Pa īstam tas sākās 1995. gada rudenī un nekad nebeigsies. Atkal ir rudens un pagājuši jau 22 gadi kopš sešu gadu vecumā man tika uzvilkts pirmais tautastērps. Tolaik biju maza tautumeita deju kolektīvā un priecīgi pavadīju laiku divām bizītēm, vainadziņu un kupliem svārkiem, ar kuriem varēja virpuļot. Es atceros, ka vilnas svārki mazliet „iekoda”, saskaroties ar ādu, un zeķu valnīši arī, bet tērps tāpat ļoti patika.
   To, kā es jūtos uzvelkot tautastērpu, pavisam noteikti, ar mīlestību un īstenīgumu man iemācīja mana deju skolotāja Arta Melnalksne. Es viņu ļoti cienīju un vienmēr apbrīnoju, viņa bija ne tikai izcila deju, bet sirdsgudra un mīļa dzīves, vērtību un patiesuma skolotāja. Viņa vienmēr mācīja, ka jāatver acis un sirdis pasaules brīnumam. Saukta par dejotāju otro mammu, viņa vienmēr atrada laiku katram no mums, samīļoja, paslavēja un neapšaubāmi iedvesmoja kam lielam, par ko tolaik nemaz neapzinājos. Es tikai vēroju un domāju, kā kādreiz varētu būt… viņa man ir iemācījusi tautastērpa nēsāšanas kultūru un lepnumu par to, kas es esmu. Dejot tautas deju koncertos tautastērpā ir brīnišķīgi! Doties Dziesmu svētku gājienā, kad satiekas visa Latvija un priecāties par citiem un sevi, ir sajūtām neaprakstāmi. Man liekas, ka tādos brīžos es staroju. Man ļoti patīk rūpīgi sapītā bize ar plīvojošām lentēm tās galā. Deju skolotāja mācīja, ka nedrīkst pie friziera griezt īsus matus – tad nevarēs sapīt skaistu bizi. Tā ir vēl šodien, dodos pie friziera un saku: „Tikai drusciņ, citādi bize nesanāks!”. Īstai tautumeitai jābūt lepnai bizei, ar ko dejojot rotāties. Blūzei un apakšsvārkiem jābūt glīti izgludinātiem un sniegbaltiem. Blūzes krādziņai jāstāv iestērķelētai un tajā jāgozējas saktai. Tolaik ar īpašu rūpību nēsāju vecmāmiņas sudraba saktu, ko mamma bija iemācījusi dikti pieskatīt un turēt godā. Tagad esmu nopirkusi pati savu saktu ar koši sarkanām actiņām. Vestei un svārkiem, zeķēm, jostai un pastalām vienmēr bija un ir jābūt kārtīgi aizpogātām un sasietām. Vainagam jābūt taisni uzliktam un nostiprinātam, tas ir tautumeitas lepnums un gods. Tikai tad ir droši un skaisti, tikai tad var dejot un tērpu nest ar godu. Es nemaz citādi neprotu. Skolotāja Arta manī ir ieaudusi šo stīgu un tā tiks nodota arī maniem bērniem.
   Pasaulē nekas nenotiek tāpat vien un arī pati esmu kļuvusi par skolotāju. Mazliet, pa kausiņam, pa tējkarotei mācu bērniem būt latviešiem un lepoties ar to, kur viņi piedzimuši un par ko aug. Joprojām dažkārt ar viņiem pārrunāju, cik jauki nēsāt tautastērpu, cik ļoti priecājos, ja kāds no viņiem izvēlējies dejotāja ceļu. Tie ir brīži, kad viņi godā mūsu saknes. Man tas liek priekā dzirkstīt! Tad es atceros par tām reizēm, kad skatījos uz savu deju skolotāju un domāju, kā kādreiz būs… viņa gan vairs nav šajā saulē, bet mīļās pēdas un dvēseles daļiņa, ko viņa manī atstājusi, paliks neizdzēšama.
   Uzvelkot košo Alsungas tautastērpu, kas pirms 8 gadiem darināts manas ģimenes rokām kopā ar mammu, sajūta ir fantastiska. Garām naktīm tika šūti svārki, izšūta jaciņa. To pirmo reizi uzvilka māsa un šogad, 4. maijā, par godu Latvijai, devos īpašā svētku gājienā no Melngalvju nama līdz Brīvības piemineklim. Man rokās bija ziedi Latvijas karoga krāsās un plecu pie pleca ar citiem dalībniekiem devos līdz piemineklim, kur kopīgi dziedājām. Maza, bet mīļa dāvana Latvijai tik īpašā dienā. Priecājos, ja arī mans tautastērps var piedzīvot šādus mirkļus. Man līdzi bija ļoti īpašs cilvēks, kas iedrošināja un priecājās līdz ar mani. Domāju, ka arī viņa atbalsts un kopābūšana ar tautumeitu ir zelta vērtība. Tas bija neaizmirstami!
   Reizēs, kad uzvelku tautastērpu, es jūtos kā karaliene. Man patīk, cik stalta un stipra tad esmu. Nenoliedzami tautastērps ir skaistums, mākslas darbs un burvīgākais apģērbs pasaulē. Neviena kleita nevar būt skaistāka par latviešu tautastērpu. Tam ir īpaša dvēsele, stāsts un sajūta. To nevar vārdiem izstāstīt! Esmu domājusi, ka savās kāzās būtu brīnišķīgi būt tautastērpā…
   Es domāju, ka tautastērps vispirms ir kas taustāms un skatāms, bet tā dziļākā vērtība slēpjas tā nēsāšanā un godāšanā. To nevar ar varu piespiest vai iemācīties, tā ir sajūta un cilvēka esamība. Tā, iespējams, ir katram, bet tikai retais tajā ieklausās un uzdrošinās būt pats. Tautastērps man ir neatņemama un nesaraujama saikne ar Latviju. Tā būs vienmēr.
Liene Elza Binde,Rīga