Dzintra Kraģe

Dziesmu laiks izauklēja man villainē.
Dziesmu man laiks iebārstīja brūklenājā -
starp baltjūras krastmalas smilti.
Tepat, ceļa galā, aiz bērza skarām ir tie tilti -
starp Kurzemi un Zemgali -
starp zaļnoru stigām un jūras piekrastes bezdelīgām,
starp zilu debess jostu un baltu sniega sagšu.
Ne tā es laiku zagšu un kopā siešu.
Ne tā es pāri pļavai kā togad skriešu
un pīlādžogas priekšautā bēršu un vēršu -
vārdus pie vārdiem,
godus pie godiem,
sapņus pie sapņiem, ne tā.
Es pati būšu vārdi, kas skan,
ceļi, kas šurpunāk,
sapņi, kas ir tuvu, tuvu manai zemei klāt.
/Dace Sadaka/

   Esmu dzimusi Rīgā, un cik es sevi atceros, esmu vienmēr dziedājusi un nodarbojusies ar rokdarbiem. Dziedāju gan skolas gados, gan Politehniskā institūta sieviešu korī “Delta”. Pēc institūta beigšanas darbu dabūjām Jelgavā, kur esam pavadījuši 27 gadus un līdz ar to sevi uzskatām par zemgaliešiem, jo atkal dziedājām jauktajā korī “Zemgale” un darbojos tautas studijā “Atspole”.
   Doma par savu Zemgales tautas tērpu radās 1990. gadā, korim “Zemgale” gatavojoties uz  Dziesmu svētkiem. Korim šuvām jaunus Zemgales tautas tērpus. Visam sanāca nauda, bet blūzēm - nesanāca. Tad nu tās sākām izšūt pašas. Mēs ar meitu Indru, kura tolaik arī dziedāja šajā korī, nolēmām pagatavot sev Zemgales tautas tērpus. Izšuvām blūzes, tad vēl vajadzēja noaust svārkus un pašūt ņieburus, noaust villaini, jostu un izšūt aubi. Zeķes noadīju pati. Lielu atbalstu svārku aušanā un sašūšanā ar padomu palīdzēja tautas studijas “Atspole” vadītāja Ilga Madre.
   Tā uz Dziesmu svētkiem tapa savs Zemgales tautas tērps, par ko esmu ļoti lepna, jo mans tautas tērps paliks mantojumā Indrai, bet viņas tautas tērps – viņas meitai Amandai un Ievai, kuras arī ir lielas dziedātājas un dejotājas.
   Lai gan tagad dzīvojam pie jūras, Mērsragā, mēs lepojamies, ka mums pašām ir savi Zemgales tautas tērpi, kurus varam uzvilkt gan ģimenes svētkos, gan Līgo un Ziemassvētkos.

Dzintra Kraģe,Mērsrags.