Latvīte Cirse

           Ar savu tautas tērpu es iepazinos 1993.gadā, kad bija nepieciešamība uzstāties manā pirmajā koncertā Cesvaines estrādē ar kokļu ansambli Anitas Vestmanes vadībā. Tad man bija 8 gadi. Iepriekš man bija mammas šūts garš lina krekls ar jostu, ko lietoju Madonas folkloras kopā “Vērtumnieki”. Mamma pastāstīja, ka toreiz nebija svarīgi, kāda novada vai puses tavs tautas tērps. Ka tikai ir ko vilkt mugurā, jo to pašu bija ļoti grūti dabūt. Tad nu manai mammai paveicās sarunāt neapstrādātu brunču audumu, kuru bija uzaudusi dalībniece no “Vērtumniekiem”, pati nezinot, kas tas par audumu un no kuras puses nācis raksts. Vēlāk izrādījās, ka brunču audums ir no Kurzemes, no Talsiem. 

Atceros, ka brunču šūšana man bija liels un aizraujošs piedzīvojums, jo tad es beidzot sajutos liela un pieaugusi. Vairs nevajadzēja skraidīt tikai lina kreklā. Toreiz atšuvām tādu paprāvu apakšmalu ar domu, ka varēs brunčus pagarināt man pastiepjoties.  Pati iešuvu aizkniedējamu lina kabatiņu, kas vispār bija ekskluzīvi un ar ko palielīties. 

Mani brunči auga man līdzi, piedaloties neskaitāmos folkloras un kokļu mūzikas pasākumos. Jāņi, Lieldienas, Ziemassvētki. Visi gadalaiki un laikapstākļi kopā piedzīvoti. Dziesmu svētki, ārzemju festivāli un konkursi. Kopā iznēsāti abi bērni. 

Varētu jau iebilst, ka tautas tērps neatbilst ne manai izcelsmei, ne manai pašreizējai dzīvesvietai. Bērnību pavadīju Vidzemē pie vecākiem un Latgalē pie vecmāmiņas. Pie vīra izgāju Zemgalē. Bet kas no bērnības nācis, tas ir tik mīļš, ka negribas nemaz šķirties...

Latvīte Cirse,Jelgava