Lienīte Bite

Ķēžu jostas, metāla sprādzes
kā kumeļi apkaltām kājām ,
kā zvani torņgalos pilsētai pāri.
Es ļaudīs veros ar zināmu kāri,
svārki kad pildās ar rudens rudu skaņu
un garšu pēc sārtogu vēruma diegā.
Liepas nozied vasaras vidū,
pirms medus izlīst kā upe baltbaltā sniegā.
Caur pirkstu līknēm, 
un rakstā sapītām pīnēm
pa dzijām un ziedu putekšņu vijām iets,
laiks Ventiņu drānās 
kā rudzu vārpa laukmalā siets.

/Dace  Sadaka/

   Manam stāsta sākumam par tautas tērpu ir bērna acis. Tās skatījās kā brīnumā Vēras tantes staltajā augumā,  mugurā viņai bija nekur neredzēts tērps. Cēla, stalta, neparasta, svinīgi lepna stāvēja un runājās Vēras tente. Viņa bija atbraukusi uz Pilteni no Ventspils kopā ar savu deju kolektīvu un kori. Vēras tante stāvēja taisni izstieptu muguru, baltajās kuplajās piedurknēs tērptās rokas bija sakrustotas uz krūtīm. Vidukli aptvēra ķēžu josta ar rakstainu, platu  metāla sprādzi. No sprādzes divkārtīgā lokā nokarājās ķēžu cilpa. Pats neparastākais bija Vēras tantes svārki - drāna dažādu krāsu dzīparu smalkās svītrinās, kas deva ķieģeļu sarkanu - rudu noskaņu. Un ieloces, asas kā buktes vīriešu biksēm,  kārtojās visapkārt svārkiem kā stingras līnijas no svārku apakšmalas līdz pat viduklim. Tā ierakstījās manā atmiņā Ventiņu tautas tērps.

   Pirmo pārliecību, ka arī man būs savs Ventiņu tautas tērps, guvu pēc redzētā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu. Pasākumā, kurā piedalījās vairāki simti cilvēku, pamanāma daļa sieviešu bija tērpušās savos nacionālajos kostīmos. Es biju pārsteigta, cik tas izskatījās skaisti, sievišķīgi un mūsdienīgi.

   Nolēmu, ka pati darināšu savu tautas tērpu cik vien tas iespējams un cik protu. Ar kurzemnieces uzņēmību un spītību pieķēros domai, ka pati gofrēšu svārkus pēc senos laikos pielitotās tehnoloģijas. Bet kā par to uzzināt? Kas pateiks kā to darīja? Kā tas ir iespējams, ka vilnas audumā gofres saglabājas gadu desmitiem? Paļāvos uz dzirdētiem nostāstiem, konsultējos ar tērpu vēstures pētniecēm.  Spēcīgu impulsu  un daudz vērtīgus padomus guvu no Līgas Reiteres. Viņa izrādīja savu pūra lādi ar Ventiņu tautas tērpu kolekciju un ieģērba mani tajā. Sajutos tik stipra kā spēka āderei pieslēgusies! Kādi vairs jautājumi – darināšu sev savu Ventiņu tautas tērpu! Un sākās ceļojums laikā…

  Izpētīju vairākus desmitus brunčus Ventspils brīvdabas muzejā, Ventspils muzeja Livonijas ordeņa pils krājumos, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumos. 

   Apzinājos, ka ir jāsajūt, jāiepazīst stellēs ar rokām austās drānas raksturs, jāvienojas par tās transformāciju tērpā. Un tad notiek garšs, pārsteigumiem pilns process, kurā darbojoties, esi liecinieks kā audekls iegūst formu un tajā iemājo kas līdzīgs dvēselei.

Paldies visiem cilvēkiem, ko sastapu savā tautas tērpa tapšanas ceļā:

Mārim Maniņam, TLMS “Rīdze”, par  Piltenes krāsu raksta salikuma audumu bruncim, 

Jānim Krasovskim “Limbažu tīne”, par  audumu vamzim,

Agnesei Martišonokai un Rutai Orbidānei par krekla detaļu izšuvumiem,

Santai Žaimei, Ventspils Amatu, māja par raibvīkali,

Elīnai Jansonei, TLMS “Dardedze”,  par lina diegu zeķēm,

Sandrai Lismanei, TLMS “Valdziņš”, par dūraiņiem,

Agrim Kramiņam un Vilnim Čakaram par krekla saktu, vamža aizdares āķiem un sleņģeni. 

Paldies par konsultācijām Līgai Reiterei, Ievai Pīgoznei, Liai Monai Ģibietei, Ilzei Baltiņai un visiem, kas dalījas ar padomiem un pieredzi.

Paldies par atbalstu Dzintrai Hāzei, Tautas tērpu grupas Piņķos aktīvistēm, manam vīram Aldim, meitām Zanei un Martai, mammai, draudzenēm un draugiem.

Lienīte Bite,Saulkrasti
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .